Mūsdienu globālo sociālo problēmu
analītikā atsevišķu prāvu slāni veido liberālisma argumentācija, pamatojot un
izskaidrojot šīs sociālpolitiskās nostājas būtību, vajadzību un nākotni. Tas ir
saprotams. Liberālā demokrātija mūsdienās ir valstiskuma sociāli politiskās
organizācijas forma. Par liberāli demokrātiskām valstīm tiek dēvētas pasaules
visas attīstītās valstis. Liberālā demokrātija tiek rekomendēta kā mērķis tām tautām,
kuru zemēs vēl nav ieviesta demokrātija sintezē ar liberālismu. Savukārt
liberālisms tiek traktēts kā iestāšanās par maksimālu cilvēka brīvību un valsts
neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē.
Špengleram nebija vajadzības par
to rakstīt. Liberālisms nebija sociālpolitiskā nostāja. Liberālisms nebija
izkropļots neoliberālismā, kalpojot kā „globalizācijas” ideoloģija, likvidējot
nacionālo valstu suverenitāti, ieviešot uzskatu plurālismu, fetišējot tirgus
iespējas, noraidot valsts iejaukšanos ekonomikā utt. Tas viss ir mūsdienu
dienas kārtībā. Līdz XX gs. sākumam liberālisms nozīmēja zināmu ekonomisko
politiku. Turklāt angļu klasiskā liberālisma tēzes praktiski izmantoja
piesardzīgi, - tā teikt, ar prātu.
Liberālisma argumentācijā dominē
noteikts principu uzskaitījums, formējot stabilu konceptuālo kompleksu. Šis
komplekss figurē visos darbos par liberālismu/liberālo demokrātiju. Tādējādi
liberālisma argumentācijā ir nostiprinājušās noteiktas intelektuālās,
teorētiskās, ideoloģiskās tradīcijas, kas palīdz sabiedrībā ieviest un saglabāt
konsekventu viedokli par šo sociālpolitisko nostāju. Interesanti ir noskaidrot,
vai šajā kompleksā ietilpst demogrāfiskais faktors, vērtējot liberālisma
funkcionēšanu, iedabu un perspektīvas. Tāpat interesanti ir noskaidrot
Špenglera idejisko ietekmi liberālisma argumentācijā.
Globālo sociālo problēmu analītikā
liberālisma/liberālās demokrātijas tipiska argumentācija ir sastopama
F.Fukujamas grāmatā „The Great Disruption”.
Nosaukumu latviešu valodā vēlos tulkot kā „Lielais sairums” (angļu disruption – sairums, sagraušana,
sašķelšanās). Grāmatā runa ir par Rietumu civilizācijas/kultūras sairumu, bet
nevis sašķelšanos. Domājams, grāmatas nosaukums latviešu valodā varētu būt arī
„Lielā sagraušana”. Grāmata iznāca 1999.gadā.
Fukujama apskata sociālos procesus
Rietumu zemēs no XX gs. 60.gadiem līdz 90.gadiem. Viņa pārliecībā tolaik
Rietumu attīstītajās valstīs krasi izpaudās daudzas negatīvas tendences.
Sabruka ģimenes institūts, pieauga noziedzība, mazinājās cilvēku savstarpējā
uzticība, izvērtās klaidonība un alkoholisms, strauji samazinājās dzimstība,
strauji pieauga laulību šķiršana un bērnu dzimšana bez vecāku laulības,
palielinājās neuzticība valsts izstitūcijām, aktivizējās homoseksuālisti.
Fukujama visas šīs tendences kopumā dēvē par anomijas stāvokli – ierasto
tiesisko un tikumisko normu nefunkcionēšanu. Tas esot sairums, dzīves
orientācijas zaudēšana. Sabiedrība kļūst fragmentāra un pārvēršās vientuļnieku
barā.
XX gs. 60.gados sākās demogrāfiskā
pāreja. Tās būtiska iezīme ir „baltās” rases sairums; proti, rodas tās visas
sliktās tendences, kuras uzskaita Fukujama. Taču viņš šīs tendences nesaista ar
demogrāfisko faktoru. Viņa tekstā tendences nav „baltās” rases apziņas sairuma
sekas, kad Rietumu cilvēki vairāk vai mazāk instinktīvi apzinās savu postu un
tāpēc savā dzīvē vairs nesaskata nekādas perspektīvas un nododās tagadnes
bezjedzīgai, un izlaidīgai baudīšanai. Fukujama sliktās tendences izskaidro ar
cilvēku uzticības mazināšanos.
Lieta ir tā, ka Fukujama par
kapitālisma sabiedrības attīstības galveno faktoru uzskata uzticību, bet nevis,
piemēram, finansu vai ekonomisko faktoru. Viņa konceptuālajā domāšanā uzticība
ir tā, kas nodrošina ekonomisko labklājību un izaugsmi. Cilvēkiem
(biznesmeņiem) ir jāuzticās viens otram. Bez uzticības cilvēki nevar izveidot
pilsonisko sabiedrību, nevar apvienoties sabiedriskajās organizācijās. Fukujama
ASV, Vācijas, Japānas ekonomiskos panākumus izskaidro ar augstu uzticamību
šajās zemēs. Viņa minētā grāmata ir veltīta uzticamības līmenim Rietumos,
kritiski aplūkojot reālo stāvokli XX gs.otrajā pusē un prognozējot turpmāko
stāvokli XXI gs.
Vispirms Fukujama pievēršās
informācijas sabiedrības portretam. XX gs. otrajā pusē ASV un citās attīstītās
valstīs bija vērojama pāreja uz informācijas sabiedrību. To dēvē arī par
postindustriālo ēru, trešo vilni, kas ir tipoloģiski līdzīgs pirmajam vilnim
(pārejai no medniecības uz zemkopību) un otrajam vilnim (pārejai no zemkopības
uz rūpniecību). Trešajā vilnī ir sākusies pāreja no rūpniecības uz
pakalpojumiem. Sāk dominēt pakalpojumu ekonomika, kurā visu izšķir informācija.
Saimnieciskajā darbībā bagātību avots kļūst maksa par pakalpojumiem.
Pakalpojumu ekonomikā visu izšķir ne tikai informācija, bet arī intelekts.
Fiziskais darbs atmirst. Ražošana planetāri globalizējās. To veicina
informācijas tehnoloģijas, spējot ātri un nekļūdīgi pārraidīt informāciju.
Informācijas pieejamība atsaucās
uz sabiedrības garīgo stāvokli, - sabiedrība kļūst brīvāka un vienlīdzīgāka.
Pieaug izvēles brīvība. Sabrūk visu veidu hierarhija. Mazinās birokrātijas
loma, jo priekšplānā izvirzās zināšanās sakņota kompetenta darbība, perifērijā nostumjot
formalizēti organizētu un kontrolētu darbību. Ekonomikas kadru vērtējumā
galvenais ir zināšanas. Indivīds kļūst patstāvīgāks lēmumu pieņemšanā. Fukujama
paskaidro PSRS sabrukuma iemeslu – neprasmi izmantot un kontrolēt saviem
mērķiem cilvēku zināšanas.
XX gs. 60.-90.gados izzuda
rūpniecības prioritāte saimnieciskajā darbībā un pasliktinājās sociālie
apstākļi. Radās visas iepriekš nosauktās sliktās tendences. Sairums bija tik
straujš un vienlaicīgs daudzās Rietumu zemēs, ka tas viss bija ar kaut ko savstarpēji
saistīts. Fukujama pasvītro negatīvo sociālo tendenču saistību. Viņš jautā, vai
tā bija nejaušība, ka Lielais Sairums notika tajā laikā, kad ekonomika pārgāja
no industriālās ēras uz informācijas ēru?
Atbildot uz tik tikko minēto
jautājumu, Fukujama formulē savu hipotēzes: negatīvās tendences ir savstarpēji
saistītas; informācijas ekonomika sniedz gan labumus materiālajā dzīvē, gan
sliktumus sociālajā dzīvē; arī labais un sliktais ir savstarpēji saistītas
parādības.
Hipotēžu pamatojumā Fukujama
raksturo jaunās izpausmes Rietumu civilizācijā. Fiziskā darba nevajadzība un
pāreja uz informācijas ekonomiku lika miljoniem sieviešu meklēt darbu un
sagrāva tradicionālos priekšstatus par ģimeni. Ģimenes lomu (vajadzību dzīvot
ģimenē) mazināja inovācijas medicīnā, izgudrojot pretapaugļošanās preparātus;
sievietes karjeras iespējas mazināja vēlēšanos dibināt ģimeni un dzemdēt
bērnus.
Fukujama izsakās par radikālā
individuālisma kultūras rašanos informācijas sabiedrībā. Šī kultūra veicina
progresu un inovācijas, taču sagrauj līdzšinējās sociālās normas, visa veida
varas formas, saites starp ģimenes locekļiem, kaimiņiem. Tas, kas ir labs
ekonomikā, kļuva slikts sociālajā sfērā. Fukujamas tekstā pretruna starp
ekonomisko attīstību un sociālo attīstību ir viens no galvenajiem
analītiskajiem aspektiem, atspoguļojot Rietumu virzību no 60.gadiem.
Taču sociālās sfēras sairumā
Fukujama saskata arī pozitīvas perspektīvas. Tās var saskatīt tāpēc, sairstošā
sociālā sfēra noteikti tieksies pārkārtoties, izstrādājot sev vajadzīgu jaunu
kārtību. Cilvēki savā būtībā ir sociāli radījumi, un viņu tieksmes un instinkti
nevar iztikt bez morālajiem noteikumiem, kas satur cilvēkus kopā un ir sociālā
organisma garants. Cilvēki pēc dabas ir racionāli, un viņu racionalitāte spontāni
veicina savstarpējo sadarbību. Sociālā kārtība (Fukujamas iemīļots jēdziens) ir
tas, bez kā cilvēki nevar dzīvot.
Fukujama pievēršās izmaiņām
valdošā slāņa attieksmē pret sociālo kārtību. XIX gs. valdība (birokrātija) un
korporācijas rūpējās par sociālo kārtību. Informācijas sabiedrībā par to vairs
neviens speciāli nerūpējās. To nedara valdība un korporācijas. Informācijas
sabiedrībā no sabiedrības tiek gaidīta pašorganizācija. XXI gs. sabiedrība jau
saprotot, ka tai būs jārūpējās pašai par sevi. Kādreiz Edmunds Berks morālo
pagrimumu izskaidroja ar racionālisma pieaugumu, kad racionālisms aizstāja
reliģiju un kultūras tradīcijas. Respektīvi, sekularizētais humānisms veicināja
morālo pagrimumu. Berka viedokli šodien atbalstot amerikāņu konservatori,
kritizējot mūsdienu morālo sairumu.
Fukujama atgādina, ka tehnoloģiskā
progresa nelabvēlīgā ietekme uz sociālo organizāciju nav jauns fenomens. XIX
gs. zemnieki kļuva strādnieki rūpnieciskās revolūcijas laikā. Izjuka kopienas –
zemnieku sociālās organizācijas galvenā forma. Kopienu vietā radās sabiedrība.
Fukujama atsaucās uz socioloģijas klasisko tēmu par pāreju no kopienas uz
sabiedrību. Kopienā sociālo attiecību pamatā bija morāle, bet sabiedrības
sociālo attiecību pamatā ir līgums, kuru var lauzt jebkurā brīdī.
Apcerot liberālās demokrātijas
nākotni un tajā skaitā sociālās kārtības nākotni liberālajā demokrātijā,
Fukujama vislielāko draudu saskata individuālisma kultā. Viņš atsaucās uz
liberālās demokrātijas galvenajām īpašībām. Tās sekmē individuālisma kultu.
Liberālās demokrātijas valsts neizvirza morālās prasības; baznīca ir atdalīta
no valsts; pastāv uzskatu plurālisms; galvenā morālā vērtība ir tolerance;
tirgus prioritāte saimnieciskajā darbībā.
Fukujama principā neiebilst pret
liberālās demokrātijas minētajām īpašībām, kaut gan tās grauj viņa konceptuālo
ideālu – uzticību. Liberālās demokrātijas stimulētais individuālisma kults
neveicina uzticību starp cilvēkiem, sabiedrību un valsti. Fukujama atzīst, ka
individuālisms, plurālisms, tolerance (ja tas viss ir sasaistīts ar valsts
formālajiem institūtiem) veicina kultūras daudzveidību, bet tajā pašā laikā
apdraud no pagātnes mantotās morālās vērtības. Neierobežotais individuālisms
nerūpējās par sociālo kapitālu – kopīgajām interesēm sabiedrībā.
Lai savos teorētiskajos
risinājumos rastu zināmu konceptuālo kompromisu un neieslīgtu nihilismā,
Fukujama atzīst kultūras faktoru. Viņš atsaucās uz kultūras lomu sociālajos
procesos - uzticības jomā un citās jomās.
Fukujamas attieksme pret kultūru
kā cilvēku esamības ļoti svarīgu faktoru, saprotams, sasaucās ar Špenglera
viedokli par kultūras nozīmību. Taču sasaucās tikai asociatīvi; proti, kā
apziņā iespējams sakars starp diviem objektiem. Fukujama neizmanto civilizācijas
jēdzienu kultūras kontekstā, kā to dara Špenglers.
Konkrēti atceroties kultūras lomu,
Fukujama piemērā min Meksiku, Argentīnu, Brazīliju, Čīli. Šajās zemēs pēc
neatkarības iegūšanas tika ieviesti ASV valstiskie institūti. Taču šīs zemes
neguva tādus panākumus kā ASV. Neguva tāpēc, ka bija citādāka kultūra.
Latiņamerikāņu kultūra diktēja savus noteikumus, kas bija pārņemti no
katolicisma zemēm Spānijas un Portugāles. Turpretī ASV kultūra pārņēma britu
kultūru, kas veicināja izaugsmi un uzplaukumu.
Fukujama raksta par dzimstības
samazināšanos Rietumu zemēs un Japānā no XX gs. 60.gadiem. Viņš akcentē, ka
Rietumos pirmo reizi mirstība ir lielāka nekā dzimstība.
Viņš cenšas apkopot iemeslus
demogrāfiskajai nelaimei. Diemžēl faktiski viņš runā par sekām, bet nevis
iemesliem.
Piemēram, viņš runā par
noziedzības pieaugumu kā iemeslu dzimstības samazinājumam. Arī viņa nosodītais
individuālisma kults ir iemesls dzimstības samazinājumam. Dzimstības
samazinājumu veicina ienākumu nevienlīdzība.
Fukujama minētajā grāmatā plaši
izvēršās sabiedrības uzticības nostiprināšanai, bez kā nav iedomājama cilvēku
nākotne. Tomēr viņa risinājumos nav jūtams noteikts nākotnes mērķis. Nav īsti
saprotams liberālās demokrātijas mērķis. Šajā ziņā Fukujama ne ar ko neatšķiras
no citiem globālo sociālo problēmu analītiķiem.
Nav noslēpums, ka par mūsdienu
laikmeta specifiskāko iezīmi var uzskatīt pārmaiņu mērķa nenoteiktību. Nav
skaidrs, kādēļ notiek pārmaiņas. It kā varētu runāt par cilvēka vajadzību
apmierināšanu. Taču cilvēka vajadzībām nav redzams gals: jo vairāk apmierina
vajadzības, jo vairāk tās rodas no jauna. Turklāt mūsdienās tiek apzināti
stimulētas jaunas vajadzības.
Otrā specifiskā iezīme ir cilvēka
bezrakstura attieksme pret dzīvi, lai sevi nesaistītu un neierobežotu ar kaut
kādiem pienākumiem; tāpēc valda milzīgs aizdomīgums pret jebkuru nākotnes
mērķi. Tāpēc šodien neeksistē nekādas ilūzijas par turpmāko dzīvi. Cilvēks
nevēlās sevi apgrūtināt ar savas dzīves plānošanu, un tā ir gļēvulības izpausme,
bet nevis apzināta un pamatota pozīcija.
Trešā specifiskā iezīme ir
bezvaldības periods: vecie likumi nekur neder, bet netiek formulēti jauni
likumi. Vecā dzīves kārtība izzūd, bet par dzīves kārtību nākotnē nekas nav
zināms. Pašlaik izzūd priekšstats par nācijas, valsts un teritorijas vienotību.
Kas veidojās šīs vienotības vietā, nevienu pa īstam neinteresē. Tas tāpēc, ka
izzūd politikas un spēka sintēze. Cilvēces vēsturē politika vienmēr asociējās
ar noteiktu spēku. Tagad politika zaudē spēku, un politikas reputācija ir ļoti
vāja. Turklāt arī tas nevienu pa īstam neinteresē. Nav saprotams, ar ko tas
beigsies. Spēks pārvietojās uz transnacionāliem fenomeniem, paceļoties pāri
valstij, kā arī nepakļaujoties politikas kontrolei. Globālajā telpā nav politiskās
kontroles. Politika zaudē spēku arī atsevišķā valstī, kur spēks ir
ekonomiskajiem grupējumiem. Bet tas nozīmē, ka nav skaidrs politikas turpmākais
liktenis.
Fukujamas zinātniskā darbība nav
veltīta demogrāfiskajām vibrācijām. Demogrāfija viņa analītiskajās
konstrukcijās neieņem īpašu vietu, kā arī nav atrāvusies no sociālās
filosofijas vispārējā līmeņa demogrāfiskā faktora izpratnē. Tas ir saprotams un
attaisnojams.
Demogrāfijas totālās lomas
izpratne varēja rasties tikai pēc tam, kad planētas iedzīvotāju kontingentu
sāka uzskatīt par vienotu veselumu ar noteiktu struktūru. Tātad pēc tam, kad
radās koncepts „cilvēce kā sistēma ar savu struktūru”. Tāds uzskats radās tikai
XX gadsimta nogalē. Pie tam daudzi demogrāfi to ne visai ciena un turpina interesēties
tikai par savas valsts iedzīvotāju kontingentu, netiecoties to interpretēt
saistībā ar visas cilvēces demogrāfiskajām izpausmēm.
Svarīgs ir jautājums par
demogrāfisko izmaiņu ieganstiem. Maltuss atzina, ka cilvēku skaita pieaugumu
nosaka resursi, no kā ir atkarīga pieauguma robeža. Bez resursiem cilvēki nevar
eksistēt. Cilvēkiem ir noteikts priekšstats par resursu apjomu, un cilvēki to
ņem vērā, plānojot dzimstības pieaugumu.
Sergejs Kapica izmantoja
fenomenoloģisko principu: pieaugumu nosaka apziņas potenciāla pieaugums. Tātad
– cilvēku apziņas stāvoklis, plānojot dzimstības pieaugumu. Cilvēku skaita
pieaugums nav saistīts ar resursu izsmeltību, ekoloģiju, bet gan ir „cilvēces
iekšējās dinamikas iezīme”. Planēta var pabarot 20-25 miljardus cilvēku.
Demogrāfiskā pāreja nelabvēlīgi atsaucās
uz sabiedrības dzīvi. Lūk, dažas sekas:
1. „balto” cilvēku maza dzimstība,
sabiedrības novecošana, pensionāru īpatsvars sabiedrībā;
2. negatīvi sociālie procesi –
bezdarbs („krāsaino” zemēs), darba roku trūkums („balto” zemēs);
3. izjūk sakari starp pagātni un
tagadni, starp paaudzēm;
4. apziņas sabrukums: „mēs
izmirstam” („balto” retorika), „mums nav nākotnes” („krāsaino” retorika);
5. politiskā krīze, haoss;
6. ideoloģiskā krīze: morālo normu,
vērtību, uzvedības sistēmas nespēj nostiprināties, jo viss strauji mainās;
7. mākslas krīze: postmodernisms;
8. noziedzības, korupcijas, varas
infantilisma, alkoholisma, narkomānijas, pašnāvību pieaugums.
Šodien var žēloties, ka liberālās demokrātijas
kārtība nespēj panākt vēlamo rezultātu globālajā pārvaldīšanā – globālajā
vadības sistēmā. Neizdodas ieviest liberālismu/liberālo demokrātiju visā
pasaulē. Fukujama par to žēlojās. Taču viņš nezaudē cerības. Cilvēki agrāk vai
vēlāk atkal panāks savstarpējo uzticību un uzticību politiskajiem institūtiem.
Tas veicinās liberālās demokrātijas spožo nākotni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru