Otrā sējuma 4. nodaļa
saucas „Valsts”. Nodaļā ir trīs apakšnodaļas: 1.Šķiru problēma: dižciltīgie un
garīdzniecība, 2. Valsts un vēsture, 3. Politikas filosofija.
Špenglers bieži
raksta par makrokosmu un mikrokosmu. Makrokosms ir mikrokosma autors. Dzīve ir
no mums neatkarīgu kosmisko pārveidojumu noslēpums. Mūsdienās, unikālā
demogrāfiskās pārejas laikmetā, kura cēlonis nav saprotams, par to ir ļoti
interesanti lasīt.
Nodaļas pirmajos
teikumos viņš izsakās par kosmisko pārveidojumu divām dzimtēm – sieviešu un
vīriešu. Sieviešu dzimte ir tuvāka kosmiskajam, tuvāka Zemei un ir tieši
iesaistīta dabas riņķošanā. Vīriešu dzimte ir brīvāka, zvēriskāka, kustīgāka
sajūtās un izpratnē, mundrāka un saspringtāka. Špenglers saskata arī citas
atšķirības starp sievieti un vīrieti. Piemēram, vīrietis veido vēsturi, bet
sieviete jau pati ir vēsture. Vīrietis vēsturi veido ar sociālo un politisko
darbību. Sievietes mūžīgā politika ir iekarot vīrieti, kā rezultātā viņa var
kļūt bērnu māte, bet tas nozīmē – kļūt vēsture, liktenis, nākotne.
Špenglers raksta
par diva veida likteni, diva veida kariem, diva veida traģismu: sabiedrisko un
privāto. Ir sabiedriskā dzīve un ir privātā dzīve, ir valsts un ir ģimene.
Šķiriskā dalījuma
(kastu rašanās) pamatā ir attieksme pret darbu. Kastas nebija kultūru
vissenākajos laikmetos. Taču kastas radās visās kultūrās. Zemnieki pieder
dabai, tāpēc ir bezpersoniski. Dižciltīgie un garīdznieki ir izglītotības
rezultāts, tāpēc ir personiskās kultūras veidojums. Šķiriskais naids nav
loģiski izskaidrojams. Tam ir metafizisks raksturs. Zemnieki uz pili, vēlāk uz
pilsētu kā buržuāzijas („trešās šķiras”) mājvietu, raugās ar dziļu naidu. Tā
cēlonis nav izskaidrojams racionālā formā.
Civilizācijā
dižciltību nomaina inteliģence. Tāpēc civilizācijā valda nejaušais, haotiskais
bez stabila idejiskuma, kas piemīt dižciltībai.
Runājot par
vēstures būtību, Špenglers vēsturi sasaista ar dzīvi un politiku. Viņš saka:
„Politika visaugstākajā nozīmē ir dzīve, bet dzīve ir politika”. Garīdzniecību
apņem daba, garīdzniecība apdomā dabu. Dižciltīgie dzīvo pasaulē kā vēsture,
padziļina vēsturi.
Špenglera ieskatā
Nīčes nopelns ir morāles iedalīšana „kungu morālē” un „vergu morālē”. Tādējādi
tiek iegūts dalījums „labie” un „sliktie”. Liela nozīme ir „godam”, kam vienmēr
ir šķirisks pamats. Gods ir asins jautājums, bet nevis saprāta jautājums.
Špenglers analizē
privātīpašuma izcelsmi, būtību, saistību ar īpašumu uz zemi, varas mentalitāti:
vara kā pārvaldīšana un vara kā bagātību iegūšanas līdzeklis. Tiek apskatīta
naudas loma varas kontekstā, kā arī zinātnes attīstība un garīdzniecības
panīkšana XIX gadsimtā.
Tekstā plaši tiek
apskatīta dižciltīgā slāņa rašanās un garīdzniecības slāņa rašanās, kā arī
buržuāzijas rašanās pilsētās, kaut gan pilsētas ir senāks veidojums nekā
buržuāzija. Buržuāzijas rašanās pamatā ir pretrunas starp pilsētu un laukiem.
Buržuāzija kā „trešā šķira” figurēja franču revolūcijā. Savukārt civilizācijā
rodas „ceturtā šķira” – „masas”, principā noliedzot kultūras organiskās formas.
Masas ienīst visu, kam ir forma, rangs, kārtība, zināšanas. Masas ir pasaules
pilsētu jaunie klejotāji, neatzīst savu pagātni un masām nav nākotnes. Masas ir
beigas, radikāla neesamība.
Apakšnodaļā
„Valsts un vēsture” autors raksta par sociālās organizācijas tādām formām kā
dzimts, tauta un nācija. Tauta, kura dzīvo kultūrā, tiek saukta par nāciju.
Nācijai ir valsts. „Kultūra ir nācijas eksistēšana valsts formā”. Nācija pastāv
formā kā valsts, dzimts pastāv ģimenes formā. Tautas kā valstis ir vēstures
galvenais virzošais spēks. Špenglera ieskatus par nāciju, tautu var salīdzināt
ar iepriekšējās nodaļās teikto, kur faktiski bija runa par nāciju kā tautas
zināmu eliti.
Špenglers apskata
tiesību veidošanos, sociālo ideju un politisko ideju vēsturisko veidošanos,
šķiru un valsts savstarpējo cīņu, vienas šķiras valdīšanu valstī. Valsts
vēsture sākas ar feodālās valsts rašanos. Feodālās valsts galvenie iekšējie
konflikti starp karaļa varu un baznīcas varu, valdnieku un parlamentu. Savā
laikā bija antīkais feodālisms. Tikai tam nepiemita tāds dinamisms, kāds piemīt
viduslaiku feodālismam. Tajā liela loma ir „mantiniekam”, varas pārejai no tēva
dēlam, dinastijas radīšanai ar tās rezidencēm kā varas simboliem. Rodas
dinastiskās valstis un pilsētas-valstis.
Apakšnodaļā
„Politikas filosofija” Špenglers sola sniegt „politikas fiziognomiku” –
politiku tās praktiskajās izpausmēs, bet nevis politiku filosofu abstraktajos
uzskatos. „Visa dzīve ir politika”, raksta autors. „Vai nu cilvēks aug jeb mirst.
Nekāda trešā iespēja nav dota”. Valsts darbinieks ir reta parādība, jo tās
pamatā ir apdāvinātība, kosmosa dotas spējas. Mēdz būt tikai personību vēsture
un tāpēc ir tikai personību politika. Politiski apdāvinātas tautas nemēdz būt.
Mēdz būt tikai tautas, kuras stingri paļaujas uz valdošo mazākumu, kuras
stingri atrodas valdošā mazākuma rokās un tāpēc jūtas „labā formā”. Angļi nav
labāki par citām tautām. Taču angļiem piemīt „uzticības tradīcija”. Ļaužu
vairākuma politiskā apdāvinātība ir uzticība vadībai.
Špenglers,
atbildot uz jautājumu, kā tiek veidota politika, vispirms raksturo politiskā
darbinieka īpašības – politiskās spējas, politisko apdāvinātību. Politika ir
māksla. Katrs politiķis ir nolemts savam laikam un sava laika uzdevumiem.
Politiskām metodēm nav liela nozīme talantīga politiķa darbībā.
Špenglers apskata
politikas vēsturisko virzību, rodoties valdošām grupām, frakcijām, partijām,
liberālismam, sociālismam, marksismam. Tiek apskatīta demokrātijas būtība,
politiskā prakse dažādās zemēs un dažādos laikmetos. Autors raksturo masu kā
elektorātu, brīvības izpratni, patiesības izpratni pūlī, politiskajā presē,
vārda brīvības kontekstā, naudas lomu politikā.