2.2. Pilsētas un tautas
2.daļas 2.nodaļa
saucas „Pilsētas un tautas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Pilsētas dvēsele”,
„Tautas, rases, valodas”, „Pratautas, kultūras tautas, fellahu tautas”.
Vispirms autors
emocionāli apraksta Mikēnu un Krītas savdabību un atšķirību vienai no otras, jo
katrai ir sava dvēsele, kas atspoguļojas arhitektūrā, kā arī savstarpējās
attiecībās, arheologu atsegto villu formā, atrastajos amatnieku darinājumos, kuri
liecina par „māksliniecisko amatu” augsto līmeni. Iespējams, liela nozīme bija
ēģiptiešiem, kuri bija pametuši Nilas krastus un pārcēlušies uz Krītu.
Pirmatnējais
cilvēks Špenglera ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav
saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs,
vienmēr tiecas kaut ko atraut sev no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai ar
zemkopības rašanos. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt
dabu. Cilvēka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un
sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka māja ir grandiozs simbols
pastāvīgai dzīves vietai, kā arī privātīpašumam.
Kas zemniekam ir
viņa māja, tas kulturālam cilvēkam ir
pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai, liecina
par patstāvību. Turpretī civilizācijas cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku –
piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais
klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs. Frāze „Ubi bene ibi patria” ir pareiza pirms un pēc kultūras. Tātad
pirmatnējā mežonībā un civilizācijas stadijā.
Visas lielās
kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks.
Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir
pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture.
Pilsēta ir masu dvēsele, kas reizē ir arī vienojoša
dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi
neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie
pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne ir pilsētas garīgie
elementi, sveši zemnieka dvēselei.
Špenglers
raksturo pilsētas vēsturisko attīstību, kā rezultātā izveidojās lielas pilsētas
un mazas pilsētas, kā arī galvaspilsētas un „pasaules galvaspilsētas”. Katrā no
pilsētas veidiem ir sava atmosfēra, attieksme pret ekonomisko darbību, naudu.
Pilsētu vēsture ir vienota ar buržuāzijas veidošanos. Buržuāzija ir tipiska
pilsētas šķira.
Tiek apskatīta
„pasaules galvaspilsētu” specifika: atrautība no dabas, samākslotība,
intelektuālā spriedze prot atpūsties vienīgi „izklaides” formā, un viss noslēdzas
ar civilizācijas cilvēka statusa iegūšanu. Tas ir garīgi neauglīgs cilvēks,
metafiziski pavērsts pret nāvi. Cilvēks neredz jēgu dzemdēt bērnus. Pilsētu
inteliģence un feminisms veido vienu veselumu. Atsacīšanās no bērniem ir augsti
attīstītās inteliģences pozīcija jau antīkajā laikmetā. Zemnieks izvēlas saviem
bērniem māti, pilsētnieks izvēlas dzīves pavadoni. Zemniece ir māte, Ibsena
daiļdarbu sieviete ir „intelektuāle”, pieder pati sev; bērnu audzināšanas problēmu
vietā viņai ir „garīgie konflikti”. Daudzbērnu ģimenes sāk asociēties ar
provinciālismu, provinci. Tā rezultātā civilizācijās samazinās iedzīvotāju
skaits, un nelīdz nekādi pasākumi demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Tas tā
notika jau Romas impērijā.
Špenglers
salīdzina kultūras formu valodu ar civilizācijas formu valodu. Kultūras formas
piesaistītas attiecīgajai vietai, augsnei, saknēm. Ja kultūras formas atrauj no
tās vietas, augsnes, saknēm, tad tās iet bojā. Civilizācijas formas nav nekam
piesaistītas. Tās ērti jūtas visur. Tāpēc tās enerģiski izplešas.
Špenglers
kategoriski neatzīst jēdzienu „tauta”, kas sengrieķu un ķīniešu domāšanā nekad
neeksistēja. Uz Zemes dzīvo nevis tautas, bet cilvēki. Tauta ir romantisks
vārds, kas nav jālieto. Špenglers iesaka vārdu „rase”. Par rasi viņš sauc
radniecīgu cilvēku kopumu, kas ir piesaistīts zināmai teritorijai. Rases sākums
ir ģimene, turpinājums – cilts. Pamatā ir asinsradniecība un dzīves pastāvība
noteiktā ainavā. Rasei ir valoda, kas sākumā izteica atsevišķu cilvēku jūtas
saskarsmē ar ārējo pasauli, bet vēlāk kļuva par cilvēku saziņas līdzekli. Rase
ir kaut kas kosmisks un garīgs, astronomiski atkarīgs. Valoda ir kauzāla
parādība. Rases instinkti un valodas gars ir dažādas pasaules. Uz rasi attiecas
vārdu „laiks” un „tieksmes” visdziļākā būtība. Uz valodu attiecas vārdu „telpa”
un „bailes” vidziļākā nozīme. Kā raksta Špenglers, „tagad tas viss ir aprakts
zem vārda „tauta””.
Raksturojot
valodu, Špenglers izsakās par valodas zīmju kopu un valodas ekspresīvo iedabu,
ko valodai piešķir attiecīgā rase – valodas lietotāja. Ekspresīvā iedaba nav
atdarināma. T.s. mirušās valodas ir valodas kā zīmju kopas bez rases
ekspresivitātes. Tāpēc nākas atšķirt „valodu” un „runu”. „Runa” ir ekspresīvā
izpausme: rases emocionāli iesaiņotā valoda. Piemēram, mēs varam (raksta Špenglers)
zināt ēģiptiešu valodu, bet nevaram zināt ēģiptiešu runu, jo nav seno
ēģiptiešu.
Tas pats attiecas
uz mākslu. Mākslas stilu, formas u.tml. var iemācīties, nodot tālāk. Taču tas
viss kļūs dzīvs tikai tad, ja saplūdīs ar mākslinieku ģildes māksliniecisko
izjūtu, kļūs ģildei organiska sastāvdaļa.
Cilvēku, rases
dvēsele atspoguļojās mājā, kas vēsturiski veidojas kā ļaužu iekšējā izjūta.
Mājas dvēsele un cilvēku dvēsele ir viens un tas pats. Nākas nošķirt dvēseles
izteiksmes valodas pasauli no acij domātās izteiksmes valodas pasaules. Māja ir
dvēseles izteiksme, arhitektūra ir acij domāta izteiksme.
Špenglers
interesanti raksturo cilvēku lietu pasauli – traukus, ieročus, apģērbu u.c.
Materiālo lietu pasaule raksturo cilvēku dzīves veidu, darba veidu, karošanas
veidu, un vienmēr ir zināms „pagarinājums” rokām. Lietu pasaules darinājumos
cilvēku ieskatā ir ietverts burvestīgs spēks. Špenglera interesantais cilvēku
lietu pasaules raksturojums ir lieliska liecība tam, ka „materiālā kultūra” un
„garīgā kultūra” ir mākslīgs dalījums, jo viss attiecās uz „kultūru”, kaut gan
pats Špenglers jēdzienu „kultūra” pamatā attiecina tikai uz garīgo sfēru.
Špenglers, un tas
arī ir interesanti, visu laiku izsakās par kosmosa ietekmi. Šī ietekme attiecas
uz visu – cilvēku, rasi, māju, valodu.
Valodas rašanos,
attīstību un tās rezultātus Špenglers filosofiski izseko, beigās nonākot līdz
valodas lietošanai dažādās diplomātiskajās manipulācijās, liekuļošanā,
melošanā, kad melošanu atsedz arī žesti. Špenglers neatzīst iespēju konstatēt
runas un vārdu sākotni. Valodas sākums atklājas reizē ar „mikroorganisma”
rašanos. Valoda ir jau ieprogrammēta „mikroorganisma” struktūrā. Tāpat maldīgs
esot priekšstats par „tīras” valodas pastāvēšanu. Tā nemēdz būt. Valoda vienmēr
eksistē kopā ar žestiem, mimiku, uzsvariem. Svarīgs moments bija gramatikas,
teikumu, darbības vārdu rašanās, paaugstinot abstrakcijas pakāpi valodas
lietojumā.
Rakstu valodas
attīstība ir vienota ar izglītotību. Vārdi pieder katram cilvēkam. Rakstu
valoda pieder tikai izglītotiem cilvēkiem. Pirmie izglītotie cilvēki ar rakstu
valodas prasmi bija garīdznieki. Rakstu valoda atbrīvoja cilvēku no tagadnes
diktāta. Rakstu valoda ir augstāks abstrakcijas līmenis nekā runa un
klausīšanās. Rakstu valoda attīsta gramatiku līdz augstākajai pakāpei. Rakstu
valoda atspoguļo sociālo stratifikāciju, vienmēr ir bijusi garīdznieku
privilēģija. Ar laiku rakstu valoda attiecas uz aristokrātiju, pilsētniekiem,
buržuāziju. Zemniecība nekad nav bijusi kompetenta rakstu valodā.
Pēc valodas
vēsturiskās attīstības apskata Špenglers pievēršas jēdzienam „tauta’, lai, kā
viņš saka, ieviestu kārtību tautas formās, ko ir saputrojusi vēstures zinātne.
Tāpat nepieciešams noskaidrot tautas kritērijus, atbildot uz jautājumu „Kas ir
noteicošais tautas veidošanās procesā – asinis, valoda, ticība, valsts,
ainava?”. Autors paskaidro, ka tautība ir apziņas rezultāts: cilvēks apzinīgi
izvēlas sev tautību, vadoties no savas iekšējās izjūtas; no tās izjūtas, kura
nosaka cilvēkam vistuvāko tautu, to tautu, kuru viņš izvēlas sev. Turklāt
cilvēks to dara ar patosu. Tauta ir cilvēku savienība, kuras dalībnieki jūtas
līdzīgi. Ja kopības sajūta izzūd, tad arī tauta izzūd. Ļoti svarīgi ir nošķirt
tautas nosaukumu no pašas tautas. Tautas nosaukuma izvēlē ir liela
daudzveidība.
Špenglers par
tautas vienojošo pamatu uzskata cilvēku grupas dvēseles vienotību. Tā var
rasties dažādu vēsturisko notikumu rezultātā, aizstāvot savas intereses. Tautu
veido liktenis, likteņa kopība zināmai ļaužu grupai. Noteicošais nav valodas
kopība, kā arī ķermeņa izcelsmes vienotība. Tautu par tautu padara „mēs”
iekšējā apziņa. Jo dziļāka šī apziņa, jo spēcīgāka ir vienotības apziņa,
vienotības spēks. Eksistē enerģiskas un vājas, pārejošas un nesalaužamas tautas
formas. Tautas var mainīt valodu, rasi, etnonīmu un valsti, taču kamēr ir dzīva
tautas dvēsele, tauta var sev pievienot jebkuras izcelsmes cilvēkus un tos
pārveidot. Asinsradniecība, tās tīrība ir zinātniska problēma, bet nevis tautas
problēma, jo neviena tauta nav tīrasinīgi monolīta, bet sastāv no dažādām
„asinīm”. Rasu naids ir mākslīgi radies bez jebkādas fizioloģiskās izcelsmes
pamata. Rasu naids ir tumsonības rezultāts.
Špenglers tautas
iedala trijās grupās: tautas pirms kultūras, tautas kultūrā un tautas pēc
kultūras. Tautas kultūrā ir visaugstākais līmenis. Tās tautas, kuras vēl
nedzīvo ar savu kultūru, Špenglers iesaka dēvēt par „pratautām”. Tautas pēc
kultūras viņš dēvē par fellahu tautām. Tautas ar kultūru Eiropā radās X
gadsimtā, kad pēkšņi mostas faustiskā dvēsele. No karolingu impērijas sakšiem,
švābiem, frankiem, vestgotiem, langobardiem negaidīti rodas vācieši, franči,
spāņi, itāļi.
Špenglers netieši
izvirza jautājumu, kas ir primārais: tauta jeb kultūra, kura apgaro attiecīgo
tautu. Viņš izsakās par tautām ar apolloniskā, faustiskā un maģiskā stila
kultūrām. Maģiskā stila kultūra ir arābiem.
Primārā ir
kultūra, bet tautas ir tikai simboliskās formas, kurās saliedētie cilvēki
izpilda savu likteni. Sanāk, ka kultūrai ir kaut kāda transcendentāla
(kosmiska) sākotne.
Par nāciju
Špenglers sauc tautu, kas stila ziņā pieder vienai kultūrai. Nācijas pamatā ir
ideja. Nācijas kopējo esamību nosaka kopējais liktenis, esamības laiks un
vēsture, tautas kopīgā attieksme pret rasi, valodu, valsti, zemi, reliģiju.
Pratautas un
fellahu tautas pārdzīvo t.s. zooloģiskos bēgumus un paisumus, notikumus bez
plāna, mērķa un bez noteikta ilguma, kad it kā visu laiku kaut kas notiek, bet
patiesībā nekas nenotiek. Tautas ar kultūru dzīvo apmēram 10 paaudzes.
Nācijā visa tauta
nav vienmērīgi attīstīta. Nāciju veido tautas attīstītākais kodols – mazākums.
Vēstures priekšā jebkuru nāciju reprezentē mazākums – dižciltīgie kā tautas
zieds. Pilsētu attīstības rezultātā nācijas pamats kļuva buržuāzija. Tā nemēdz
būt, ka „kultūras tauta” sakrīt ar visu tautu. Tas tā notiek tikai pratautās un
fellahu tautās, kurās visi ir vienādi. Kamēr tauta ir nācija, tikmēr tajā ir
mazākums, kurš visas tautas vārdā realizē tautas vēsturi.
Antīkajā laikmetā
cilvēks piederēja nācijai kā pilsonis; maģiskajās nācijās sakramentāla akta
rezultātā; jūdu nācijās apgraizīšanas rezultātā; kristietības nācijās –
kristīšanās rezultātā.
Rietumos visas
nācijas ir cēlušās no dinastijām. Tām piemīt vēsturiskuma izjūta: izjūta par
vēsturisko izcelsmi, vēsturisko virzību, vēsturisko lomu vispār. Dinastijas
apzinās savu ģeneoloģisko virzību, kas ir rases ideāls, attiecīgajai
dzimtai/dinastijai turpinoties no vienas paaudzes uz otru paaudzi kā vienotai
ģimenei. Antīkie cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no dieviem un mītu varoņiem.
Faustiskā laikmeta cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no viena senča.
Rietumeiropā, kā raksta Špenglers, līdz 1789.gadam nācijas izpratnes pamatā
bija dinastiskais princips, pēc minētā gada – arī valodas princips. Dinastijas
ap sevi konsolidēja to sociālo veidojumu, ko sāka dēvēt par tautu, nāciju.
Franču revolūcija sāka abstrakti tautā, nācijā iekļaut visus attiecīgās zemes
iedzīvotājus. Tas bija process, kurā nacionālā apziņa sāka emancipēties no
dinastijas principa. Tas bija racionālisma panākums. Vispārējās cilvēktiesības,
brīvība un vienlīdzība ir literatūra un abstrakcija, bet nevis fakti. To norāda
Špenglers. Racionālistiskā atsacīšanās no dinastijas lomas nevar iznīcināt tautas/nācijas
atmiņā dinastijas lomu, kas saglabājas. Arī „dzimtā valoda” ir dinastijas
vēstures produkts. Nācijai nevar piederēt katrs. Nācija nav visiem domāta.
Nācijas piederība iedzimst tāpat kā rakstnieka, filosofa talants. Piederība
nācijai ir nebūt visu cilvēku iekšējā spēja. Nācijā ir mazākums, kurš iedvesmo
masas, rīkojās tautas/nācijas vārdā, interesēs. Vārdi „tauta mostas” ir tikai
retoriska frāze un nekas vairāk. Mostas mazākums, modinot arī nāciju/tautu. Špenglera
nācijas traktējums asociējas ar mūsdienās populāro jēdzienu „elite”.