Ļoti izplatīts ir viedoklis par
antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv
mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds
viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir
savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās
kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras,
respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija
būtiski atšķīrās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas
impērijas sabrukuma.
Krasu atšķirību saskatīja
Špenglers. Tas atspoguļojas viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un
apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās
kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību
raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību;
matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra
bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi,
lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā
estētisko tēlu; zīmējumos nav kalnu, mākoņu, horizota; dominē melnā, dzeltenā,
sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu.
Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās
bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai
individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa
tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē
mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars,
nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc
bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
Kā raksta Špenglers, antīkā
pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo
Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi,
apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra
tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet
katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera
koncepcijā.
Kad kultūra noriet civilizācijas
stadijā (kaila tehnicisma kundzībā), šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai
nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecas arī uz mūsdienām.
Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes
mantojuma atklāta un ciniska noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām
nostādnēm.
Faustiskā dvēsele nostiprinājās no
X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās
jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
Rietumu kultūra krasi atšķiras no
antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā
dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu
jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu”
mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu
etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas
impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja
barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi
plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija
Dekarts, Kants. Ja apolloniskais
suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības
kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā
bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
Faustiskais portrets vienmēr ir
autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā
XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā
zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus
atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir
milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu
žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un
vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras
nāvi.
Špenglera ieskatā faustiskā kultūra
sāka pagrimt civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest
1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
Civilizācijas domātāji jau bija
Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņu intelektuālismu, dzimumdzīves
mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles
bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršas bioloģiskās evolūcijas kaislībās,
sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija
kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, visvairāk cienot
Gēti.
Civilizācijas ģenēzē kardināla
loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība.
Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā
māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves
mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība,
daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam,
objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids,
nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe.
Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles
pulsācijas.
Civilizācijā izdomātais un aktīvi
realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet
kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz
iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
Mūsdienu civilizācijas līmenī,
iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk
privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un
citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav
noskaidrojami.
Iracionālajā kapitālismā
emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne
tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam
kapitālismam.
Iracionālais kapitālisms tēlo
atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par
sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli
nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt, un realizēt sociāli vērtīgu
ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas
trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
Iracionālajā kapitālismā sabrūk
arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā –
dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite
(plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un
baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos
tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).