Pirmā sējuma sestā nodaļa saucas
„Faustiskā un apolloniskā dabas izziņa”. Vispirms Špenglers kritizē Helmholca
teoriju par kustību un mehāniku. Minētā teorija esot faustisks risinājums.
Kustība nav tīri mehānisks lielums. Špenglers raksta, ka viss precīzais ir bez
jēgas; jebkurš fizikālais novērojums ir tā būvēts, ka tā rezultātu pierāda
tikai zināms skaits tēlainu pieņēmumu, kas rada pārliecinošu iespaidu. Bez
tēlainā konteksta skaitļi ir tukši un neko neizsaka. Savukārt tēlaino kontekstu
nosaka cilvēka kultūra, laikmets un citi apstākļi – zinātniskā skola,
tradīcijas. Ticība un „izziņa” ir iekšējās pārliecības divas formas. Skaitļi
nav galvenais. Katras kultūras cilvēks tiecās dabu izprast un iedziļināties
dabā, bet nevis tikai dabu izmērīt skaitļos. Skaitļiem ir jābūt noslēpuma
atslēgai. Skaitļi visu neizskaidro un nepaskaidro. Jebkurš eksperiments,
jebkura metode, jebkurš novērojums izaug no vispārējās apjausmas, kas
neietilpst tikai matemātikas robežās. Katra zinātniskā pieeja liecina par
simbolisko priekšstatu līdzekļiem. Tikai kultūra izšķir katru zinātnisko
likumu; zinātnisko likumu nosaka liktenis – kauzalitāte (cēloniskā nosacītība).
Jebkuras teorijas dzīves ilgums ir liktenis. Katrā faktā ietilpst teorija. Par
to esot rakstījis Gēte. Fakts eksistē priekš tā, kuram kalpo attiecīgais fakts.
Rietumu fizika dabu skata no
mehānikas pozīcijām. Taču dabas zināšanu pamatā ir reliģiskā ticība – zināma
dogma, reliģiska pasaules aina. Dabaszinātnes nav bez reliģijas – iekšējās
patiesības, iekšējās atbilstības. Var būt tikai antropomorfi priekšstati. Citas
„patiesības” nav iespējamas. Cilvēka īpašību piedēvēšana dabas parādībām
(antropomorfisms) ir dabas izziņas pamatā. Uz katru fizikas teoriju attiecās
vārdi „cilvēks radīja dievu atbilstoši savas tēlam”. Arī katrā fizikas teorijā
ir redzams tās autors.
Katra kultūra izstrādā savu
dabaszinātni. Skaitļi, formulas, likumi bez cilvēku cilvēciskuma klātbūtnes
neko neizsaka. Faustiskais cilvēks radīja neierobežotas telpas dinamiku,
bezgalīga tāluma fiziku. Vispār ir trīs fiziskās sistēmas – apolloniskā,
maģiskā un faustiskā.
Cilvēka domāšana vienmēr ir
kauzāli noteikta. Špenglers analizē attieksmi pret atomu antīkajā variantā un
faustiskajā variantā. Antīkajā izpratnē atomi ir miniatūras formas, Rietumu
izpratnē – minimāli kvanti, enerģijas kvanti. Antīkajā izpratnē atomi ir
uzskatāmības un tuvības iznākums; Rietumu izpratnē – abstrakcijas iznākums.
Špenglers raksta par „atomistikas”
un „ētikas” iekšējo radniecību. Faustiskā dvēsele, kurai esamība ir ilūziju
pārvarēšana, kurai sajūtu pamatā ir vientulība un kurai skumju pamatā ir
bezgalība, iekļauj noslēgtības, tāluma, izolācijas prasību visās reālijās -
sabiedriskās, garīgās, mākslinieciskās pasaules visās formās.
Faustiskā cilvēka (Nīčes) prasība bija
distancēties; antīkā cilvēka prasība bija tuvība, atbalsts un kopīgums. Rietumu
fizikas pamatā ir spriedze. Starp antīkā kosmosa atomiem nav iekšējās
spriedzes, distances prasības, gribas diktāta. Toties mūsdienu fizikas pamatā,
raksta Špenglers, ir spriedzes princips. Tādu principu nosaka attieksme pret
enerģiju, vēlēšanās pārvaldīt dabu.
Atomistika ir mīts, bet nevis
pieredze. Priekšstats, ka eksistē formas izjūta un pasaules izjūta pati par
sevi neatkarīgi no izzinošā subjekta, ir kritisks aizspriedums.
Špenglers citē Gēti: „Dabai nav
sistēmas; tas ir, daba pati ir dzīve un plūšana no nezināma centra uz
neizsakāmu robežu”. Dabu var izzināt, un dabu var vērtēt. Tam, kurš izzina
dabu, ir gatava sistēma; bet tā ir tikai sistēma, un nekas vairāk. Zinātniski
var pamatot tikai tad, ja balsties uz esošo, realizēto un meklē „pamatus”
esošajam un realizētajam; tātad no esošā un realizētā nākas atgriezties pagātnē
noietajā ceļā; taču atgriezties var tikai domās, bet nevis dzīvošanā.
Dabas iepazīšana ir izziņas
funkcija, kas ir pakļauta noteiktam stilam. Dabaszinātņu formu pasaule atbilst
matemātikas, reliģijas, tēlotājas mākslas formu pasaulei.
Mīti nav pirmatnējo cilvēku
izgudrojumi. Mīti neizbeidzās reizē ar pirmatnējo cilvēku vēstures beigām.
Gluži pretēji. Mītiskums piemīt augsti attīstīto kultūru sākuma periodam. Tajā
var saskatīt episko laikmetu, kad katrā kultūrā formējas mītiskā pasaules aina
jaunai reliģijai.
Mīts kā reliģiski intuitīvs
veidojums nav izzināms. Faustiskā mitoloģija radās ģermāņu bruņinieku laikmetā
900.-1200.g. Mītu izpratnē mītu rašanās apstākļiem nav nekādas nozīmes. Izejas
pamats, pasaules izjūtas geštalts un neapzinīgais radīšanas process nav
aprakstāms nevienā valodā.
Špenglers raksturo ateismu. Katrai
reliģiskajai sistēmai ir savs antipods – ateistiskas tendences. Faustiskajā
dvēselē būtiskākais ir dogma, bet nevis vizuālais kults. Katrai kultūrai ir
savs ateisms. Ateisms var būt saistīts ar zināmu pretrunīgumu cilvēka rīcībā.
Cilvēks var izteikties par savu neticību Dievam, taču tajā pašā laikā var lūgt
Dievu nepieciešamības gadījumā, izjūtot garīgi šo nepieciešamību.
Faustiskā reliģija nepieļauj
sirdsapziņas brīvību. Tas būtu pretrunā šīs reliģijas dinamikai. Netiek
pieļauta arī brīvdomība,- sārti, giljontīnas, grāmatu dedzināšana, grāmatu
noklusēšana, sprediķa vara, preses vara. Nemēdz būt ticība bez noslieksmes pēc
ilūzijas vienā vai otrā formā.
Rietumu fizikai, raksta Špenglers,
savā dziļākajā būtībā piemīt dogmatisks raksturs, bet nevis kultūras raksturs.
Fizikas saturs ir spēka dogmats, mācība par mehānistisku darbību, bet nevis
mehānistisku stāju Visumā. Spēks ir mitoloģisks lielums, kura sākums ir nevis
zinātniskā pieredze, bet gan cenšanās iepriekš nosacīt zinātniskās pieredzes
struktūru. Spēka dogmats ir vienīgā tēma faustiskajā fizikā. Spēka dogmats
vijas cauri visam – arhitektūrai, glezniecībai, dabaszinātnēm. 17.gs. spēks kā
tēls Galileja, Ņutona, Leibnica darbos figurēja reizē ar spēka tēlu
glezniecībā; 18.gs., klasiskajā mehānikas gadsimtā, spēka tēls Laplasa,
Lagranža darbos figurēja reizē ar spēka tēlu Baha mūzikā; 19.gs. spēks nonāca
pašmērķīga analītiskuma rokās. Savukārt entropijas izpratne nosaka vienvirziena
tendences dabas izpausmēs. Entropijas pētījumi vedina uzskatīt, ka teorētiski
visiem procesiem ir jābūt atgriezeniskiem, kas ir dinamikas galvenā prasība.
Taču entropijas pētījumi pierāda, ka visi procesi īstenībā ir neatgriezeniski –
neviens izjaukts stāvoklis nevar tikt atjaunots ideālā sākotnējā stāvoklī.
Tāpēc precīzo metožu vietā sāk darboties statikas metodes. Bet tas nozīmē
sekojošo. Statika tāpat kā hronoloģija pieder organiskajai sfērai – mainīgajai
dzīves kustībai, liktenim, gadījumam, bet nevis likumu un kauzalitātes sfērai.
Statika tiek izmantota politiskās, ekonomiskās, tātad – vēsturiskās attīstības
faktoru raksturojumā. Statikā uzpeld dzīves formu elementi: augšana,
novecošana, dzīves ilgums, virziens, nāve. Tas liecina par pasaules procesu
neatgriezeniskumu. Fausts traģēdijas otrajā daļā mirst, jo sasniedzis dzīves
mērķi. Pasaules gals kā iekšēji nepieciešamās attīstības noslēgums, - lūk, kas
ir dievu nāve; un tas nozīmē pēdējo, mīta ireliģisko redakciju: mācību par
entropiju. Špenglera ieskatā entropija ir liecība pasaules neatgriezeniskumam,
aplamībai uz pasauli lūkoties kā uz racionāli izzināmu objektu, vienmēr
cenšoties visur saskatīt pilnību, noslēgtību, pabeigtību, iespējamību izmērīt,
nosvērst, aprēķināt, izskaitļot u.tml.
1.sējuma noslēgumā Špenglers
prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu, kas notiks 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes
pašiznīcināšanās. Ticības alkas izstums analītiskuma māniju. Kritiski
analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie
rezultāti ir tikai noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti. Par zinātnes nāvi jau
liecina tas, ka zinātne nevienam vairs nav notikums. Zinātne ar saviem
atklājumiem ir pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī
kultūras garu pārsātinājusi. Tas izpaužās ar vien niecīgāku, šaurāku,
neauglīgāku cilvēku ienākšanā zinātnē. Tomēr vēl esot jāuzraksta par precīzo
zinātņu morfoloģiju. Tajā ir jāparāda, kā visi likumi, jēdzieni un teorijas ir
iekšēji savstarpēji saistītas un ko tas viss nozīmē faustiskās kultūras
biogrāfijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru