0.1. Priekšvārds

Priekšvārds

Šī grāmata ar nosaukumu „Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata” ir Špenglera slavenā darba lasīšanas stundās fiksētie komentāri un konspektīvi skaidrojumi. Tie sacerēti ar 70 gadus veca cilvēka izjūtu, pieredzi, zināšanām un sava laikmeta notikumu redzējumu demogrāfiskās pārejas gados un Rietumu civilizācijas norieta etapā.

Pirmā tikšanās ar Špengleru notika apmēram pirms 45-50 gadiem. Faktiski Špenglers nekad netika aizmirsts. Tas nebija iespējams. To nepieļāva viņa prognozes piepildīšanās. Pēc 2000.gada prognozes pareizība bija sistemātiski konstatējama un kļuva procesu vērtējumu izejas punkts. Pakāpeniski radās vēlēšanās atkal lasīt Špenglera abus sējumus. Skaidrs, ka tas varēja notikt vienīgi ar šodienas cilvēka acīm.

Abu sējumu lasīšana reizi pa reizei notika 2016. un 2017. gadā, kā arī 2018.gada janvārī un februārī, kad notika agrāk sagatavotā teksta precizēšana un papildināšana, katru pabeigto tekstu ievietojot „Facebook” un attiecīgajā blogā.

Ja ņemam vērā grāmatas nosaukumu, lasīju viņa „mantojumu”. Taču „norieta dienasgrāmatas” ieraksti minētajos gados bija manas kulturoloģiski publicistiskās esejas, kuras apkopotas citās grāmatās. Tādējādi droši var teikt, ka šajā grāmatā galvenokārt ir tikai „mantojums”. Pareizāk: tā elementāri konspektīvs pārstāsts, dažkārt Špengleru sasaistot ar mūsdienu parādībām.

Grāmatai būs turpinājums (tātad atkal zināms papildinājums citā telpā) tajās esejās, kuras vēlos uzrakstīt nozīmīgajā jubilejas gadā – 2018.gadā, kad paiet 100 gadi kopš Špenglera fundamentālā darba 1.sējuma izdošanas. Esejas iekļausies ciklā „Civilizācijas norieta ekciklopēdija”, kuru iesāku 2017.gadā un jau ir sagatavotas/publicētas 5 esejas. Tajās cenšos (arī turpmāk centīšos)  izmantot Latvijas materiālu civilizācijas norieta kontekstā.

2018.gada 25.februārī

2.5. Ekonomiskās dzīves pasaules forma

    2.5. Ekonomiskās dzīves pasaules forma

   Otrās grāmatas 5.nodaļa saucas „Ekonomiskās dzīves pasaules forma”. Nodaļā ir divas apakšnodaļas: «Nauda” un „Mašīna”.

   Vispirms Špenglers paskaidro ekonomiskās domas specifiku. Pret augstas kultūras ekonomisko domu nevar izturēties kā pret patstāvīgu lielumu. Ekonomiskā doma nav jānoskaidro pašā ekonomikā. Ekonomiskā domāšana un ekonomiskā darbība ir dzīves viena puse, bet to nedrīkst aplūkot atrauti no pārējās dzīves. Nepareiza attieksme ir to skatīt kā patstāvīgu dzīves daļu.

   Tagadējā politiskā ekonomija ir angļu priekšstatu atvasinājums. Tās centrā ir citām kultūrām pilnīgi nepazīstama „mašīnu industrija”, attieksme pret kredītu, kapitālu, cenu, īpašumu, eksportu, pasaules tirdzniecību. Dāvids Jums un Ādams Smits ir angļu ekonomiskās domas pamatlicēji. No Smita līdz Marksam visa ekonomiskā analīze balstās tikai uz angļu pieredzi vienā laikmetā.

   Ekonomijā nav sistēmas, bet ir „fizionomija”. Tā paskaidro Špenglers. Ekonomiju var izprast, izprotot šīs fizionomijas iekšējo būtību. Lai tas notiktu, vajadzīgs „takts”, kā Špenglers parasti dēvē kaut ko līdzīgu intuīcijai, talantīgai izjūtai, kas nebalstās uz konkrētām zināšanām, bet balstās uz apdāvinātību. Katra ekonomiskā dzīve ir garīgās dzīves izpausme. Arī to paskaidro Špenglers. Ekonomijā un politikā atklājas kosmiskās strāvas takts.

   Špenglers apskata ekonomiskās domas vēsturi, saistību ar dižciltīgajiem, garīdzniecību, zemniecību, preces rašanos, preču apmaiņas aizsākumiem, naudas vietu ekonomiskajā domāšanā. Tiek raksturota vēsturiskā pretestība naudas varai, kas notikusi augstajās kultūrās antīkajā iekārtā, Rietumeiropā, senajā Ēģiptē.

   Katrā kultūrā domāšanā ir sava attieksme pret naudu un tās vietu ekonomijā. Špenglers min konkrētus piemērus no antīkā laikmeta. Faustiskajā domāšanā nauda kļūst funkcija, spēks, naudas vērtība izpaužas naudas apritē, bet nevis tikai naudas esamībā. Eiropā jauns stils naudas izpratnē sākās ar normāņiem ap 1000.gadu, dalot iekarotās zemes un cilvēkus. Markss saasināja attieksmi pret kapitālu, darba spēku, ražošanas attiecībām, šķiru cīņu.

   Apakšnodaļā „Mašīna” Špenglers jau pirmajā teikumā norāda, ka tehnika ir tikpat sena kā cilvēku dzīve. „Mašīnas” cilvēkiem tāpat kā pārējām dzīvajām būtnēm ir vajadzīgas, lai sevi uzturētu un aizsargātu. Tātad „mašīnas” ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība.

   Vēloties noskaidrot „mašīnu” vēsturisko izcelmi, Špenglers izsakās par pirmatnējo cilvēku tieksmi savu dzīvi un savas dzīves vidi (dabu) analizēt teorētiski un praktiski, izdomas ceļā piemērojot ārējās dzīves atribūtus (dabu) savām vajadzībām. Cilvēks savā dzīvē domāšanu izmanto kā burvju atslēgu, pret izdomāto daudzās civilizācijās izturoties kā pret zināmu burvestību. Tāpēc „mašīna” ir Velna radījums. „Mašīnu” izdomāšana ir noslēgusies ar to, ka „mašīnas” ir kļuvušas cilvēka tirāns. Tā tas ir noticis, kā raksta Špenglers, „pašlaik Rietumu kultūrā”.

   Plaši tiek raksturota cilvēku attieksme pret tehniku no vissenākajiem laikiem, kad tehnikai nebija pašmērķīgs raksturs, ko tā ieguva faustiskajā kultūrā. Faustiskās kultūras cilvēka asinīs ir pirmatklājējs. Valda maniakāla velme atklāt kaut ko jaunu un izgudrot kaut ko jaunu. Šī velme ir nesaprotama citām augstajām kultūrām.

   Špenglers sniedz Eiropas atklājumu, izgudrojumu vēsturisko ainu. Piemēram, tvaika mašīnas izgudrošanu, radikāli izmainot ekonomiju. Ja agrāk daba cilvēkiem sniedza pakalpojumu, tad tagad daba kļuva cilvēku verdzene.

   „Mašīnu” izdomāšana vairs nekalpo tikai vienai kultūrai. Apakšnodaļā „Mašīna” Špenglers raksturo (mēs teiktu) zinātniski tehniskā progresa būtību un galvenos sasniegumus līdz savam laikam – XX gs. sākumam. „Mašīnu” klātbūtne veicina kultūru sakarus, planētas kultūru vienotību. Špenglers raksta par uguns iegūšanu, metālu apstrādi, ieroču, darba rīku, sirpja, kuģa, ēku celtniecības, lopkopības (mēs teiktu) inovāciju kalpošanu dažādām kultūrām. Tātad runa ir par kultūru sakariem un kultūru attīstības elementiem, kuri neattiecas tikai uz vienu kultūru. Kultūru izolētība nepastāv. „Mašīnu” izdomāšana ir kļuvusi transkulturāla izpausme, faktors kultūru sakariem. Vēl Špenglers piemin tirdzniecības izvēršanos starpkontinentālā līmenī. Arī tas atsaucās uz kultūru vienotību. Tirdzniecība kļūst kultūru ekonomikas sastāvdaļa.

   Špenglera grāmatā zinātniski tehniskā progresa autori ir faustiskie cilvēki, kuru tieksme izgudrot un atklāt ir unikāla. „Mūsu visai kultūrai ir pirmatklājēja dvēsele”. Tie ir Špenglera vārdi. Viņš raksta, ka tvaika mašīnas izgudrošana un pielietošana veicināja tādu iedzīvotāju skaita pieaugumu, par kādu nevarēja iedomāties neviena cita kultūra. Špenglers noteikti zināja par dzimstības bumu Eiropā XIX gadsimtā. Viņš to izskaidro ar „mašīnu” izgudrošanu, radot iespēju palielināt dzimstību. Špenglera ieskatā zinātniski tehniskais progress veicina dzimstības pieaugumu. „Mašīnas” ir demogrāfisks cēlonis. Tehniskās iespējas stimulē dzimstību. „Mašīnas” produkts ir iedzīvotāju skaita pieaugums.

  

2.4. Valsts

2.4. Valsts 

   

   Otrā sējuma 4. nodaļa saucas „Valsts”. Nodaļā ir trīs apakšnodaļas: 1.Šķiru problēma: dižciltīgie un garīdzniecība, 2. Valsts un vēsture, 3. Politikas filosofija.

   Špenglers bieži raksta par makrokosmu un mikrokosmu. Makrokosms ir mikrokosma autors. Dzīve ir no mums neatkarīgu kosmisko pārveidojumu noslēpums. Mūsdienās, unikālā demogrāfiskās pārejas laikmetā, kura cēlonis nav saprotams, par to ir ļoti interesanti lasīt.

   Nodaļas pirmajos teikumos viņš izsakās par kosmisko pārveidojumu divām dzimtēm – sieviešu un vīriešu. Sieviešu dzimte ir tuvāka kosmiskajam, tuvāka Zemei un ir tieši iesaistīta dabas riņķošanā. Vīriešu dzimte ir brīvāka, zvēriskāka, kustīgāka sajūtās un izpratnē, mundrāka un saspringtāka. Špenglers saskata arī citas atšķirības starp sievieti un vīrieti. Piemēram, vīrietis veido vēsturi, bet sieviete jau pati ir vēsture. Vīrietis vēsturi veido ar sociālo un politisko darbību. Sievietes mūžīgā politika ir iekarot vīrieti, kā rezultātā viņa var kļūt bērnu māte, bet tas nozīmē – kļūt vēsture, liktenis, nākotne.

   Špenglers raksta par diva veida likteni, diva veida kariem, diva veida traģismu: sabiedrisko un privāto. Ir sabiedriskā dzīve un ir privātā dzīve, ir valsts un ir ģimene.

   Šķiriskā dalījuma (kastu rašanās) pamatā ir attieksme pret darbu. Kastas nebija kultūru vissenākajos laikmetos. Taču kastas radās visās kultūrās. Zemnieki pieder dabai, tāpēc ir bezpersoniski. Dižciltīgie un garīdznieki ir izglītotības rezultāts, tāpēc ir personiskās kultūras veidojums. Šķiriskais naids nav loģiski izskaidrojams. Tam ir metafizisks raksturs. Zemnieki uz pili, vēlāk uz pilsētu kā buržuāzijas („trešās šķiras”) mājvietu, raugās ar dziļu naidu. Tā cēlonis nav izskaidrojams racionālā formā.

   Civilizācijā dižciltību nomaina inteliģence. Tāpēc civilizācijā valda nejaušais, haotiskais bez stabila idejiskuma, kas piemīt dižciltībai.

   Runājot par vēstures būtību, Špenglers vēsturi sasaista ar dzīvi un politiku. Viņš saka: „Politika visaugstākajā nozīmē ir dzīve, bet dzīve ir politika”. Garīdzniecību apņem daba, garīdzniecība apdomā dabu. Dižciltīgie dzīvo pasaulē kā vēsture, padziļina vēsturi.

   Špenglera ieskatā Nīčes nopelns ir morāles iedalīšana „kungu morālē” un „vergu morālē”. Tādējādi tiek iegūts dalījums „labie” un „sliktie”. Liela nozīme ir „godam”, kam vienmēr ir šķirisks pamats. Gods ir asins jautājums, bet nevis saprāta jautājums.

   Špenglers analizē privātīpašuma izcelsmi, būtību, saistību ar īpašumu uz zemi, varas mentalitāti: vara kā pārvaldīšana un vara kā bagātību iegūšanas līdzeklis. Tiek apskatīta naudas loma varas kontekstā, kā arī zinātnes attīstība un garīdzniecības panīkšana XIX gadsimtā.

   Tekstā plaši tiek apskatīta dižciltīgā slāņa rašanās un garīdzniecības slāņa rašanās, kā arī buržuāzijas rašanās pilsētās, kaut gan pilsētas ir senāks veidojums nekā buržuāzija. Buržuāzijas rašanās pamatā ir pretrunas starp pilsētu un laukiem. Buržuāzija kā „trešā šķira” figurēja franču revolūcijā. Savukārt civilizācijā rodas „ceturtā šķira” – „masas”, principā noliedzot kultūras organiskās formas. Masas ienīst visu, kam ir forma, rangs, kārtība, zināšanas. Masas ir pasaules pilsētu jaunie klejotāji, neatzīst savu pagātni un masām nav nākotnes. Masas ir beigas, radikāla neesamība.

   Apakšnodaļā „Valsts un vēsture” autors raksta par sociālās organizācijas tādām formām kā dzimts, tauta un nācija. Tauta, kura dzīvo kultūrā, tiek saukta par nāciju. Nācijai ir valsts. „Kultūra ir nācijas eksistēšana valsts formā”. Nācija pastāv formā kā valsts, dzimts pastāv ģimenes formā. Tautas kā valstis ir vēstures galvenais virzošais spēks. Špenglera ieskatus par nāciju, tautu var salīdzināt ar iepriekšējās nodaļās teikto, kur faktiski bija runa par nāciju kā tautas zināmu eliti.

   Špenglers apskata tiesību veidošanos, sociālo ideju un politisko ideju vēsturisko veidošanos, šķiru un valsts savstarpējo cīņu, vienas šķiras valdīšanu valstī. Valsts vēsture sākas ar feodālās valsts rašanos. Feodālās valsts galvenie iekšējie konflikti starp karaļa varu un baznīcas varu, valdnieku un parlamentu. Savā laikā bija antīkais feodālisms. Tikai tam nepiemita tāds dinamisms, kāds piemīt viduslaiku feodālismam. Tajā liela loma ir „mantiniekam”, varas pārejai no tēva dēlam, dinastijas radīšanai ar tās rezidencēm kā varas simboliem. Rodas dinastiskās valstis un pilsētas-valstis.

   Apakšnodaļā „Politikas filosofija” Špenglers sola sniegt „politikas fiziognomiku” – politiku tās praktiskajās izpausmēs, bet nevis politiku filosofu abstraktajos uzskatos. „Visa dzīve ir politika”, raksta autors. „Vai nu cilvēks aug jeb mirst. Nekāda trešā iespēja nav dota”. Valsts darbinieks ir reta parādība, jo tās pamatā ir apdāvinātība, kosmosa dotas spējas. Mēdz būt tikai personību vēsture un tāpēc ir tikai personību politika. Politiski apdāvinātas tautas nemēdz būt. Mēdz būt tikai tautas, kuras stingri paļaujas uz valdošo mazākumu, kuras stingri atrodas valdošā mazākuma rokās un tāpēc jūtas „labā formā”. Angļi nav labāki par citām tautām. Taču angļiem piemīt „uzticības tradīcija”. Ļaužu vairākuma politiskā apdāvinātība ir uzticība vadībai. 

   Špenglers, atbildot uz jautājumu, kā tiek veidota politika, vispirms raksturo politiskā darbinieka īpašības – politiskās spējas, politisko apdāvinātību. Politika ir māksla. Katrs politiķis ir nolemts savam laikam un sava laika uzdevumiem. Politiskām metodēm nav liela nozīme talantīga politiķa darbībā.

   Špenglers apskata politikas vēsturisko virzību, rodoties valdošām grupām, frakcijām, partijām, liberālismam, sociālismam, marksismam. Tiek apskatīta demokrātijas būtība, politiskā prakse dažādās zemēs un dažādos laikmetos. Autors raksturo masu kā elektorātu, brīvības izpratni, patiesības izpratni pūlī, politiskajā presē, vārda brīvības kontekstā, naudas lomu politikā.

  

2.3. Arābu kultūras problēmas

2.3. Arābu kultūras problēmas   

  Otrās daļas trešā nodaļa saucas „Arābu kultūras problēmas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Vēsturiskās pseidomorfoģenēzes”, „Maģiskā dvēsele”, „Pitagors, Muhameds, Kromvels”.

   Par vēsturiskām pseidomorfoģenēzēm Špenglers dēvē īpašus gadījumus kultūru saskarē. Tas notiek, ja kāda sveša un sena kultūra spiež uz jaunas „kultūras malu” ar tādu spēku, ka jaunā kultūra, kurai tā mala ir tās dzimtā mala, nav spējīga elpot ar pilnu krūti, kā arī nav spējīga ne tikai attīstīt savas kultūras tīrās formas, bet vispār nevar sasniegt savas pašapziņas pilnīgu attīstību. Jaunās kultūras spēki sastingst novecojušās kultūras ietekmes rezultātā, zaudē jauneklīgo enerģiju. Vienīgi naids pret svešo kultūru sasniedz kolosālu apjomu. Tāds liktenis ir arābu kultūrai, kuras sākotne ir Babilonijas senajā civilizācijā, kuru divu gadu tūkstošu laikā pakļāva dažādi iekarotāji. Arābu kultūra ir maģiskā kultūra, kuras teritorija saskaras ar citām kultūrām un kuras izpratne ir svarīga pasaules apzināšanā. Arābu kultūra ir nepietiekami pētīta. To darīt traucēja valodas un reliģiskā barjera.

   Špenglers plaši raksturo Krieviju un tās elites māniju Krievijai uzpotēt Rietumu kultūru. Viņš atsaucas uz Dostojevska, Tolstoja uzskatiem par Eiropu, rietumniecisko. Krievijas vēsture tādējādi Špengleram kalpo kā piemērs vēsturiskajai pseidomorfoģenēzei.

   Špenglers vēršas pret sava laika zinātnes vienkāršoto attieksmi pret arābu kultūras ģenēzes pirmo posmu, kas bija pirms islama rašanās. Maldīgs esot priekšstats, ka arābi bija antīkās kultūras epigoni.

   Tekstā tāpat tiek aplūkota arābu reliģisko kultu loma kristiānisma ģenēzē, pakāpeniski izvēršoties monoteismā un saplūstot ar antīkās mitoloģijas kultiem. Austrumu kulti tika vispirms pārvērsti par romiešu kultiem.

   Autors raksturo jūdaismu. Špenglera ieskatā jūdaisma izpratnei ir nepieciešams ņemt vērā trīs momentus; jūdi ir nācija bez zemes, kas dzīvo tādu pašu nāciju vidē; Jeruzaleme bija Meka, svēts punkts, taču tā tautai nekļuva ne dzimtene, ne garīgais centrs; jūdi ir unikāli tikai tikmēr, kamēr pret viņiem tā izturas.

   Geto ir arābu dzīves veida tradicionāls formāts. Geto dzīvoja persieši, haldeji. Špenglers izvirza savu hipotēzi par haldeju reliģisko uzskatu vēsturisko attīstību. Idejiski tā ir radniecīga ar persiešu un jūdu reliģiskajiem uzskatiem. Persiešiem un haldejiem nevajadzēja sevi dēvēt par izredzēto tautu. Jūdiem piemita mazvērtības komplekss. Jūdi sava gūsta laikā sāka pielietot apgraizīšanu un sestdienas fenomenu, kam ir haldejiska izcelsme.

   Špenglers pret Jēzus Kristus tēlu un dzīves stāstu izturas kā ideoloģiski visietekmīgāko diskursu tā laika pasaulē. Dzīves stāsts ir ļoti aizkustinošs un savā emocionālajā spriegumā pārspēja mītus par tā laika citiem varoņiem un dievībām. Tāpat dzīves stāsts radīja jaunu izklāsta formu – Evanģēliju. Šī forma nebija ne antīkajā, ne arābu kultūrā. Kristietība ir vienīgā pasaules reliģija, kurā viena cilvēka liktenis tiek saistīts ar visu esamību.

   Reliģija ir metafizika. Aplami ir reliģijā saskatīt tikai morālo funkciju. Reliģiju vēlāk, pilsētu rašanās periodā, pārvērta par sociālo ētiku un morālistisku sludināšanu. Jēzum Kristum reliģija bija metafizika, no kā atteicās Rietumu kristiānisma civilizācija. Pāvels ir pirmais „pilsētas cilvēks” un pirmais „inteliģents”.

   Apakšnodaļa ar virsrakstu „Maģiskā dvēsele” ir veltīta arābu pasaules izpratnei. Špenglers arābu pasauli salīdzina ar alu, faustisko rietumu pasauli salīdzina ar plašām tālēm, antīko pasauli salīdzina ar ķermenisku priekšmetu kopumu. Arābu cilvēks ir maģiska persona. Patiesība maģiskajam cilvēkam ir cita, salīdzinot ar apollonisko cilvēku un faustisko cilvēku. Faustiskajam cilvēkam patiesība balstās uz viņa individuāli personisko spriedumu. Maģiskajam cilvēkam patiesība ir kolektīvs īpašums. Pie tam „griba” un „doma” cilvēkā ir dievības radīta, bet nevis cilvēka „es” garīgais produkts.

   Maģiskais cilvēks neizjūt laika nemitīgo tecējumu. Viņam laika izpratne balstās uz principu „katram savs laiks pienāks”. Maģiskā cilvēka priekšstatos viss jau ir paredzēts „zvaigznēs”, un uz zemes viss notiek saskaņā ar zvaigžņu gribu. Špenglers raksta par maģiskā cilvēka laika izjūtas ietekmi uz viņa garīgumu. Maģiskais cilvēks ir paklausības, padevības iemiesojums, kas nepazīst garīgo „es”, bet uztver „mēs”, kas ir iemiesojies garīgumā kā dievišķās gaismas atspīdums. Islamā „es” nav brīvs gars dievišķā priekšā. Faustiskajā cilvēkā ir spēcīga un brīva griba.

   Špenglers analizē kristiānisma idejisko ģenēzi: idejisko cīņu sakarā ar Kristus būtību, kristiānisma kļūšanu par valsts reliģiju, baznīcu kā maģisko ordeni, Tēva un Dēla attiecības, maģiskās nācijas specifiku, kristīgās baznīcas teritoriālo virzību.

   Apakšnodaļā „Pitagors, Muhameds, Kromvels” pirmajā teikumā Špenglers sniedz savu reliģijas definīciju: „Par reliģiju mēs saucam dzīvas radības esamību tajos momentos, kad tā pārvar esamību: kad tā pārņem viņu, noliedz viņu un pat iznīcina”. Reliģijas fundamentālās izjūtas ir nevis naids un mīlestība, bet bailes un mīlestība. Špenglers turpina raksturot reliģijas būtību, lietojot tādus jēdzienus kā nāve, dzimšana, bailes, valoda („katra reliģija ir kaut kāds valodas veids”), bailes no laika, bailes no telpas, glābšanās kā atbrīvošanās no esamības bailēm un esamības mokām, no „es” vientulības, domāšanas mokām, no domām par neizbēgamo robežu – vecumu un nāvi. Atbrīvo arī miegs. „Pati nāve – miega māsa”. Tiek raksturota ticības iedaba, liktenis, Dievs kā cilvēku iespēja glābties no likteņa, kuru nevar iedomāties, nosaukt. Špenglers raksta par ticības un zināšanu attiecībām, reliģisko ētiku, morāli.

   Špenglers pievēršas patiesības jēdzienam – „mūžīgajām patiesībām”, patiesībām cilvēka esamības laikā, reliģijai kā patiesai patiesībai un mūžīgai patiesībai, patiesības un reliģiskās domas vēstures saistībai, primitīvajām reliģijām vissenākajos laikos, reliģijas iezīmēm augstās kultūrās, reliģiskās domas attīstībai zemnieku sociumos un pilsētās, agrīnajai antīkajai reliģijai, senās Ēģiptes reliģijai, Ķīnas reliģijai, Indijas reliģijai, Eiropas viduslaiku reliģijai, faustiskajiem reliģiskajiem ieskatiem, krievu dvēseles reliģiozitātes īpatnībām.

   Špenglers raksturo Reformācijas lomu dažādās kultūrās. Luters bija pēdējais reformators. Pirms viņa vienmēr eksistēja reformācijas tendences. Špenglers nosauc konkrētus cilvēkus. Reformācijas idejiskie autori bija pilsētnieki ar pilsētnieku mentalitāti pluss klostera atmosfēras reprezentanti. Špenglers apskata Atdzimšanas un Reformācijas atšķirības, kuras nosacīja pamatā šķiriskā izcelsme, bet nevis idejiskās pretešķības. Pēc Reformācijas rodas radoši garīgs spēks, kura centrā bija brīva zinātne. Pilsētnieku gara kritiskuma spēks ieguva grandiozu vērienu. Zinātne vairs nebija teoloģijas kalpone, bet „tehniskā griba” iegūt varu. Filosofija kļuva senākās nekritiskās filosofēšanas kritiķe.

2.2. Pilsētas un tautas

2.2. Pilsētas un tautas

   

   2.daļas 2.nodaļa saucas „Pilsētas un tautas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Pilsētas dvēsele”, „Tautas, rases, valodas”, „Pratautas, kultūras tautas, fellahu tautas”.

   Vispirms autors emocionāli apraksta Mikēnu un Krītas savdabību un atšķirību vienai no otras, jo katrai ir sava dvēsele, kas atspoguļojas arhitektūrā, kā arī savstarpējās attiecībās, arheologu atsegto villu formā, atrastajos amatnieku darinājumos, kuri liecina par „māksliniecisko amatu” augsto līmeni. Iespējams, liela nozīme bija ēģiptiešiem, kuri bija pametuši Nilas krastus un pārcēlušies uz Krītu.

   Pirmatnējais cilvēks Špenglera ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas kaut ko atraut sev no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai ar zemkopības rašanos. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Cilvēka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka māja ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī privātīpašumam.

   Kas zemniekam ir viņa māja, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai, liecina par patstāvību. Turpretī civilizācijas cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs. Frāze „Ubi bene ibi patria” ir pareiza pirms un pēc kultūras. Tātad pirmatnējā mežonībā un civilizācijas stadijā.

   Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture.

Pilsēta ir masu dvēsele, kas reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei.  

   Špenglers raksturo pilsētas vēsturisko attīstību, kā rezultātā izveidojās lielas pilsētas un mazas pilsētas, kā arī galvaspilsētas un „pasaules galvaspilsētas”. Katrā no pilsētas veidiem ir sava atmosfēra, attieksme pret ekonomisko darbību, naudu. Pilsētu vēsture ir vienota ar buržuāzijas veidošanos. Buržuāzija ir tipiska pilsētas šķira.

   Tiek apskatīta „pasaules galvaspilsētu” specifika: atrautība no dabas, samākslotība, intelektuālā spriedze prot atpūsties vienīgi „izklaides” formā, un viss noslēdzas ar civilizācijas cilvēka statusa iegūšanu. Tas ir garīgi neauglīgs cilvēks, metafiziski pavērsts pret nāvi. Cilvēks neredz jēgu dzemdēt bērnus. Pilsētu inteliģence un feminisms veido vienu veselumu. Atsacīšanās no bērniem ir augsti attīstītās inteliģences pozīcija jau antīkajā laikmetā. Zemnieks izvēlas saviem bērniem māti, pilsētnieks izvēlas dzīves pavadoni. Zemniece ir māte, Ibsena daiļdarbu sieviete ir „intelektuāle”, pieder pati sev; bērnu audzināšanas problēmu vietā viņai ir „garīgie konflikti”. Daudzbērnu ģimenes sāk asociēties ar provinciālismu, provinci. Tā rezultātā civilizācijās samazinās iedzīvotāju skaits, un nelīdz nekādi pasākumi demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Tas tā notika jau Romas impērijā.

   Špenglers salīdzina kultūras formu valodu ar civilizācijas formu valodu. Kultūras formas piesaistītas attiecīgajai vietai, augsnei, saknēm. Ja kultūras formas atrauj no tās vietas, augsnes, saknēm, tad tās iet bojā. Civilizācijas formas nav nekam piesaistītas. Tās ērti jūtas visur. Tāpēc tās enerģiski izplešas.

   Špenglers kategoriski neatzīst jēdzienu „tauta”, kas sengrieķu un ķīniešu domāšanā nekad neeksistēja. Uz Zemes dzīvo nevis tautas, bet cilvēki. Tauta ir romantisks vārds, kas nav jālieto. Špenglers iesaka vārdu „rase”. Par rasi viņš sauc radniecīgu cilvēku kopumu, kas ir piesaistīts zināmai teritorijai. Rases sākums ir ģimene, turpinājums – cilts. Pamatā ir asinsradniecība un dzīves pastāvība noteiktā ainavā. Rasei ir valoda, kas sākumā izteica atsevišķu cilvēku jūtas saskarsmē ar ārējo pasauli, bet vēlāk kļuva par cilvēku saziņas līdzekli. Rase ir kaut kas kosmisks un garīgs, astronomiski atkarīgs. Valoda ir kauzāla parādība. Rases instinkti un valodas gars ir dažādas pasaules. Uz rasi attiecas vārdu „laiks” un „tieksmes” visdziļākā būtība. Uz valodu attiecas vārdu „telpa” un „bailes” vidziļākā nozīme. Kā raksta Špenglers, „tagad tas viss ir aprakts zem vārda „tauta””.  

   Raksturojot valodu, Špenglers izsakās par valodas zīmju kopu un valodas ekspresīvo iedabu, ko valodai piešķir attiecīgā rase – valodas lietotāja. Ekspresīvā iedaba nav atdarināma. T.s. mirušās valodas ir valodas kā zīmju kopas bez rases ekspresivitātes. Tāpēc nākas atšķirt „valodu” un „runu”. „Runa” ir ekspresīvā izpausme: rases emocionāli iesaiņotā valoda. Piemēram, mēs varam (raksta Špenglers) zināt ēģiptiešu valodu, bet nevaram zināt ēģiptiešu runu, jo nav seno ēģiptiešu.

   Tas pats attiecas uz mākslu. Mākslas stilu, formas u.tml. var iemācīties, nodot tālāk. Taču tas viss kļūs dzīvs tikai tad, ja saplūdīs ar mākslinieku ģildes māksliniecisko izjūtu, kļūs ģildei organiska sastāvdaļa.

   Cilvēku, rases dvēsele atspoguļojās mājā, kas vēsturiski veidojas kā ļaužu iekšējā izjūta. Mājas dvēsele un cilvēku dvēsele ir viens un tas pats. Nākas nošķirt dvēseles izteiksmes valodas pasauli no acij domātās izteiksmes valodas pasaules. Māja ir dvēseles izteiksme, arhitektūra ir acij domāta izteiksme.

   Špenglers interesanti raksturo cilvēku lietu pasauli – traukus, ieročus, apģērbu u.c. Materiālo lietu pasaule raksturo cilvēku dzīves veidu, darba veidu, karošanas veidu, un vienmēr ir zināms „pagarinājums” rokām. Lietu pasaules darinājumos cilvēku ieskatā ir ietverts burvestīgs spēks. Špenglera interesantais cilvēku lietu pasaules raksturojums ir lieliska liecība tam, ka „materiālā kultūra” un „garīgā kultūra” ir mākslīgs dalījums, jo viss attiecās uz „kultūru”, kaut gan pats Špenglers jēdzienu „kultūra” pamatā attiecina tikai uz garīgo sfēru.

   Špenglers, un tas arī ir interesanti, visu laiku izsakās par kosmosa ietekmi. Šī ietekme attiecas uz visu – cilvēku, rasi, māju, valodu.

   Valodas rašanos, attīstību un tās rezultātus Špenglers filosofiski izseko, beigās nonākot līdz valodas lietošanai dažādās diplomātiskajās manipulācijās, liekuļošanā, melošanā, kad melošanu atsedz arī žesti. Špenglers neatzīst iespēju konstatēt runas un vārdu sākotni. Valodas sākums atklājas reizē ar „mikroorganisma” rašanos. Valoda ir jau ieprogrammēta „mikroorganisma” struktūrā. Tāpat maldīgs esot priekšstats par „tīras” valodas pastāvēšanu. Tā nemēdz būt. Valoda vienmēr eksistē kopā ar žestiem, mimiku, uzsvariem. Svarīgs moments bija gramatikas, teikumu, darbības vārdu rašanās, paaugstinot abstrakcijas pakāpi valodas lietojumā.

   Rakstu valodas attīstība ir vienota ar izglītotību. Vārdi pieder katram cilvēkam. Rakstu valoda pieder tikai izglītotiem cilvēkiem. Pirmie izglītotie cilvēki ar rakstu valodas prasmi bija garīdznieki. Rakstu valoda atbrīvoja cilvēku no tagadnes diktāta. Rakstu valoda ir augstāks abstrakcijas līmenis nekā runa un klausīšanās. Rakstu valoda attīsta gramatiku līdz augstākajai pakāpei. Rakstu valoda atspoguļo sociālo stratifikāciju, vienmēr ir bijusi garīdznieku privilēģija. Ar laiku rakstu valoda attiecas uz aristokrātiju, pilsētniekiem, buržuāziju. Zemniecība nekad nav bijusi kompetenta rakstu valodā.

   Pēc valodas vēsturiskās attīstības apskata Špenglers pievēršas jēdzienam „tauta’, lai, kā viņš saka, ieviestu kārtību tautas formās, ko ir saputrojusi vēstures zinātne. Tāpat nepieciešams noskaidrot tautas kritērijus, atbildot uz jautājumu „Kas ir noteicošais tautas veidošanās procesā – asinis, valoda, ticība, valsts, ainava?”. Autors paskaidro, ka tautība ir apziņas rezultāts: cilvēks apzinīgi izvēlas sev tautību, vadoties no savas iekšējās izjūtas; no tās izjūtas, kura nosaka cilvēkam vistuvāko tautu, to tautu, kuru viņš izvēlas sev. Turklāt cilvēks to dara ar patosu. Tauta ir cilvēku savienība, kuras dalībnieki jūtas līdzīgi. Ja kopības sajūta izzūd, tad arī tauta izzūd. Ļoti svarīgi ir nošķirt tautas nosaukumu no pašas tautas. Tautas nosaukuma izvēlē ir liela daudzveidība.

   Špenglers par tautas vienojošo pamatu uzskata cilvēku grupas dvēseles vienotību. Tā var rasties dažādu vēsturisko notikumu rezultātā, aizstāvot savas intereses. Tautu veido liktenis, likteņa kopība zināmai ļaužu grupai. Noteicošais nav valodas kopība, kā arī ķermeņa izcelsmes vienotība. Tautu par tautu padara „mēs” iekšējā apziņa. Jo dziļāka šī apziņa, jo spēcīgāka ir vienotības apziņa, vienotības spēks. Eksistē enerģiskas un vājas, pārejošas un nesalaužamas tautas formas. Tautas var mainīt valodu, rasi, etnonīmu un valsti, taču kamēr ir dzīva tautas dvēsele, tauta var sev pievienot jebkuras izcelsmes cilvēkus un tos pārveidot. Asinsradniecība, tās tīrība ir zinātniska problēma, bet nevis tautas problēma, jo neviena tauta nav tīrasinīgi monolīta, bet sastāv no dažādām „asinīm”. Rasu naids ir mākslīgi radies bez jebkādas fizioloģiskās izcelsmes pamata. Rasu naids ir tumsonības rezultāts.

   Špenglers tautas iedala trijās grupās: tautas pirms kultūras, tautas kultūrā un tautas pēc kultūras. Tautas kultūrā ir visaugstākais līmenis. Tās tautas, kuras vēl nedzīvo ar savu kultūru, Špenglers iesaka dēvēt par „pratautām”. Tautas pēc kultūras viņš dēvē par fellahu tautām. Tautas ar kultūru Eiropā radās X gadsimtā, kad pēkšņi mostas faustiskā dvēsele. No karolingu impērijas sakšiem, švābiem, frankiem, vestgotiem, langobardiem negaidīti rodas vācieši, franči, spāņi, itāļi.

   Špenglers netieši izvirza jautājumu, kas ir primārais: tauta jeb kultūra, kura apgaro attiecīgo tautu. Viņš izsakās par tautām ar apolloniskā, faustiskā un maģiskā stila kultūrām. Maģiskā stila kultūra ir arābiem.

   Primārā ir kultūra, bet tautas ir tikai simboliskās formas, kurās saliedētie cilvēki izpilda savu likteni. Sanāk, ka kultūrai ir kaut kāda transcendentāla (kosmiska) sākotne.

   Par nāciju Špenglers sauc tautu, kas stila ziņā pieder vienai kultūrai. Nācijas pamatā ir ideja. Nācijas kopējo esamību nosaka kopējais liktenis, esamības laiks un vēsture, tautas kopīgā attieksme pret rasi, valodu, valsti, zemi, reliģiju.

   Pratautas un fellahu tautas pārdzīvo t.s. zooloģiskos bēgumus un paisumus, notikumus bez plāna, mērķa un bez noteikta ilguma, kad it kā visu laiku kaut kas notiek, bet patiesībā nekas nenotiek. Tautas ar kultūru dzīvo apmēram 10 paaudzes.

   Nācijā visa tauta nav vienmērīgi attīstīta. Nāciju veido tautas attīstītākais kodols – mazākums. Vēstures priekšā jebkuru nāciju reprezentē mazākums – dižciltīgie kā tautas zieds. Pilsētu attīstības rezultātā nācijas pamats kļuva buržuāzija. Tā nemēdz būt, ka „kultūras tauta” sakrīt ar visu tautu. Tas tā notiek tikai pratautās un fellahu tautās, kurās visi ir vienādi. Kamēr tauta ir nācija, tikmēr tajā ir mazākums, kurš visas tautas vārdā realizē tautas vēsturi.

   Antīkajā laikmetā cilvēks piederēja nācijai kā pilsonis; maģiskajās nācijās sakramentāla akta rezultātā; jūdu nācijās apgraizīšanas rezultātā; kristietības nācijās – kristīšanās rezultātā.

   Rietumos visas nācijas ir cēlušās no dinastijām. Tām piemīt vēsturiskuma izjūta: izjūta par vēsturisko izcelsmi, vēsturisko virzību, vēsturisko lomu vispār. Dinastijas apzinās savu ģeneoloģisko virzību, kas ir rases ideāls, attiecīgajai dzimtai/dinastijai turpinoties no vienas paaudzes uz otru paaudzi kā vienotai ģimenei. Antīkie cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no dieviem un mītu varoņiem. Faustiskā laikmeta cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no viena senča. Rietumeiropā, kā raksta Špenglers, līdz 1789.gadam nācijas izpratnes pamatā bija dinastiskais princips, pēc minētā gada – arī valodas princips. Dinastijas ap sevi konsolidēja to sociālo veidojumu, ko sāka dēvēt par tautu, nāciju. Franču revolūcija sāka abstrakti tautā, nācijā iekļaut visus attiecīgās zemes iedzīvotājus. Tas bija process, kurā nacionālā apziņa sāka emancipēties no dinastijas principa. Tas bija racionālisma panākums. Vispārējās cilvēktiesības, brīvība un vienlīdzība ir literatūra un abstrakcija, bet nevis fakti. To norāda Špenglers. Racionālistiskā atsacīšanās no dinastijas lomas nevar iznīcināt tautas/nācijas atmiņā dinastijas lomu, kas saglabājas. Arī „dzimtā valoda” ir dinastijas vēstures produkts. Nācijai nevar piederēt katrs. Nācija nav visiem domāta. Nācijas piederība iedzimst tāpat kā rakstnieka, filosofa talants. Piederība nācijai ir nebūt visu cilvēku iekšējā spēja. Nācijā ir mazākums, kurš iedvesmo masas, rīkojās tautas/nācijas vārdā, interesēs. Vārdi „tauta mostas” ir tikai retoriska frāze un nekas vairāk. Mostas mazākums, modinot arī nāciju/tautu. Špenglera nācijas traktējums asociējas ar mūsdienās populāro jēdzienu „elite”.

    

1.16. Divas kultūras = divas civilizācijas

     Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķīrās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.

   Krasu atšķirību saskatīja Špenglers. Tas atspoguļojas viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.

   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalnu, mākoņu, horizota; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.

   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.

   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.

   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā), šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecas arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniska noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.

   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.

   Rietumu kultūra krasi atšķiras no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.

   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.

   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra sāka pagrimt civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.

   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņu intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršas bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, visvairāk cienot Gēti.

   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.

   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).

   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.

   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.

   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt, un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.

   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).

1.15. Budisms, stoicisms, sociālisms

  

Tāds ir nosaukums pirmā sējuma piektās nodaļas otrai daļai.

   Pirmajā teikumā autors paskaidro „morāles fenomenu” kā dzīves garīgo interpretāciju, ko sniedz pati dzīve. Zemsvītras piezīmē morāles fenomens tiek raksturots šādi. Runa būs par apzinātu,  reliģiski filosofisko, morāli, kura tiek iepazīta, tiek pasniegta un ievērota. Runa nebūs par „rases dzīves taktu”, „tikumību”, kura eksistē zemapziņā. Apzinātā, reliģiski filosofiskā, morāle riņķo ap garīgajiem jēdzieniem labdabību un grēku, labo un ļauno. Otrā morāle („rases dzīves takta”) riņķo ap „asins” ideāliem (godu, uzticību, drosmi) un ap lēmumiem, kurus pieņem „takta izjūta” attiecībā pret to, kas ir cēls un kas ir banāls.

   Rietumu cilvēks vienmēr kaut ko pieprasa citiem. Tāds pieprasījums ir morāle. Tās normām visiem ir jāpakļaujas. Rietumu izpratnē morāle ir vara, iedarbošanās un valdīšana no attāluma. Rietumu morālās pretenzijas ir kopējas Nīčem un Luteram, pāvestiem un darvinistiem, sociālistiem un jezuītiem. Visiem no viņiem morālei ir vispārēja un mūžīga nozīme. Faustiskās esamības sastāvdaļa ir morāle. Kas to neatzīst, tas ir grēkotājs, atkritējs, ienaidnieks. Cilvēkam ir jādara, valstij ir jādara, sabiedrībai ir jādara viss atbilstoši morālei. Tā ir stingra prasība, kārtība. Bet tā tas ir tikai Rietumos. Tā tas nebija Indijā, Ķīnā un antīkajā laikmetā. Buda kalpo kā brīvs paraugs, Epikūrs deva labu padomu. Morāle neierobežoja gribas brīvību.

   Ja pieņemam, ka sociālisma morāle tiek uzspiesta visiem, tad faktiski visi cilvēki ir sociālisti, jo savu morāli vēlas uzspiest visai cilvēcei. Nīče necienīja „ganāmpulka morāli”, taču faktiski morāli pieprasīja visai cilvēcei, un viņa morāles analītika ir attiecināta uz visu cilvēci. Nīče nosoda katru, kurš nepieņem viņa morāli.

   Tā tas nebija Epikūram. Viņam neinteresēja citu cilvēku morālā rīcība. Epikūrs cilvēces pārveidošanai neveltīja nevienu savu domu. Antīkajam cilvēkam neinteresēja dzīve. Antīkā cilvēka dzīves ideālā neietilpa interese par dzīvi, kā tas ir faustiskā cilvēka dzīves ideālā. Antīkajā sabiedrībā bija morālais politeisms. Nīče, Rietumu sabiedrība atzīst tikai morālo monoteismu, kas Špenglera pārliecībā ir sociālisms. Visi pasaules reformātori būtībā ir sociālisti. Antīkajā sabiedrībā nebija reformātoru-sociālistu. Morālais imperatīvs kā morāles forma ir faustiskais.

   Faustiskajam cilvēkam visa pasaule ir kustība un virzība uz kaut kādu mērķi. Dzīvot nozīmē cīnīties, pārvarēt dzīves grūtības, kaut ko panākt. Cīņa par eksistenci ir eksistēšanas ideāla forma. Bez tās nav faustiskais cilvēks. Turpretī apolloniskā cilvēka dzīvei nav nekādas mērķtiecības, kustības uz kaut kādu mērķi. Nav ne estētiskās, ne morālās mērķtiecības, vēloties kaut ko pārvarēt, noliegt, atmest un virzīties tālāk. Faustiskais cilvēks tiecas pēc progresa un cīnās par progresu. Pati cīņa par progresu viņā ir progress. Aicinot atteikties no „vecām” formām, tiek domāta tālāka virzība.

   Immorālais (tā saka Špenglers) faktiski ir jauns morāles veids. Pie tam ar pretenzijām būt labākam par iepriekšējo morāli. Tieksme pēc varas ir dominējošā tieksme. Viss faustiskais tiecās pēc neierobežotas kundzības. Turpretī apolloniskajā pasaules uztverē iecietība ir pati par sevi saprotama nepieciešamība. Iecietība pieder ataraksijas stilam, kas nepazīst gribas diktātu. Rietumu telpa ir saspringtības telpa; tai iecietība ir pagrimuma, novīšanas pazīme, simptoms un pašapmāns. Faustiskajam instinktam, kuram piemīt darbīgums, gribasspēks, vertikāla tendence gotiskajās katedrālēs, tieksme pēc tāluma un nākotnes, iecietība ir vajadzīga tikai priekš sevis, savas aktivitātes kāpinājumam. Sofokla varonis vēlas būt un „klusu” dzīvot; Šekspīra varonis vēlas uzvarēt.

   Nepareizi ir kristietību saistīt ar morālo imperatīvu. Nevis kristietība pārveidoja faustisko cilvēku, bet gan faustiskais cilvēks pārveidoja kristietību, radot ne tikai jaunu reliģiju, bet arī jaunu morāli. Tās īpašības: tieksme pēc varas, cenšanās šo morāli pārvērst par universālu morāli visai cilvēcei kā vispārējo patiesību, kā arī pārveidot, pārvarēt, iznīcināt jebkuru citu morāli.

   Morāles eksistē tik daudz, cik daudz eksistē kultūras. Katrai kultūrai ir sava tikai tai raksturīga morāle kā iekšējā nepieciešamība a priori veidā un ar savu stilu. Katrs cilvēks var morāli vai amorāli darīt „labo” vai „ļauno”, bet tas notiek viņa kultūras robežās. Vispārcilvēciska morāle neeksistē. Cilvēks var dzīvot tikai ar savas kultūras morāli. Viņš nevar izmantot citas kultūras morāli. Tāpēc cilvēku nevar izmainīt speciāla projekta veidā.

   Ētiskais sociālisms ir tāds prāta noskaņojums darbībā, kura centrā ir rūpes par laikabiedriem un pēcnācējiem. Antīkā cilvēka katarse bija apolloniskā cilvēka izlādēšanās no tā visa, kas nebija apolloniskais; proti, statisks miers, no gribas novērsies ētoss. Šekspīra traģēdijās ir dinamiska attīstība un katastrofa.

   Līdzcietība ir bīstams vārds. Faustiskā līdzcietība nav izpētīta; arī kristiānisma līdzcietība nav izpētīta.

   Līdzcietība var būt gan upurēšanās, gan kaislības uzliesmojums; līdzcietība ir atkarīga, kā raksta Špenglers, no rases izjūtas.

   Faktiski kristiānismā morāle bija spēcīga un spēcīgi iemiesojās valstsvīros, karavadoņos, imperatoros. Morāle nebija saistīta ar līdzcietību.

   Kants neatzina līdzcietību. Līdzcietība bija pretrunā kategoriskajam imperatīvam, saskaņā ar kuru dzīves jēga ir darbība, bet nevis pakļaušanās lēnīgām noskaņām. Nīčes „vergu morāle” ir fantoms, viņa „kungu morāle” ir realitāte. Špenglera ieskatā „vergu morāle” ir saskatāma viņa laika demokrātiskajā un liberālistiskajā sabiedrībā, to asi kritizējot. Faustiskais cilvēks ir  dinamiskās kultūras, enerģiskās un imperatīvās kultūras tips.

   Sociālisms savā augstākajā būtībā tāpat kā viss faustiskais ir galējs ideāls, kas ir pateicīgs savai popularitātei pārpratuma dēļ. Triviāla un virspusēja tendence ir tieksme pēc vispārējās labklājības, brīvības, humānisma, laimes. Cilvēks pats par sevi ir visu lietu mērs. Tāda ir kungu morāle statistiskajām dvēselēm.

   Katras civilizācijas svēta iezīme ir vērtību pārvērtēšana, par to rakstīja Nīče. Katra civilizācija pārkaļ kultūras visas formas, tās savādāk skaidro un  izmanto. Civilizācija neko nerada, bet dod tikai savas interpretācijas. Tāds ir šo laikmetu, vērtību pārvērtēšanas laikmetu – civilizācijas laikmetu, negatīvais aspekts. Ja kultūrā sākās vērtību pārvērtēšana, tad kultūrā ir sācies civilizācijas laikmets. Tāds ir Špenglera viedoklis.

   Viņš piemērā par kultūras pāreju civilizācijā min antīkās kultūras vēlīno posmu, kad ilgi agonēja apolloniskā dvēsele. Antīkās urbanizētās un intelektualizētās dzīves norietu iezīmēja visu vērtību pārvērtēšana. Mūsdienās notiek tas pats ar Rietumu kultūru – visu vērtību pārvērtēšana, dzīves ideālu pārvērtēšana. Rietumu kultūrā Russo bija pirmais dedzīgais kultūras visu formu noliedzējs un vērtību pārvērtētājs ar lozungu „atgriezties pie dabas” un praktisko racionālismu, kad bezgarīgais prāts vēlas atbrīvoties no kultūras formu varas, ietekmes, simbolikas. „Kultūra tiek iznīcināta dialektiski, kas nozīmē „nihilisma augšupeju”, kā teica Nīče. Eiropā gara izsmeltība iestāsies pēc 2000. gada; tā raksta Špenglers.

   Kultūra un civilizācija, - tas ir garīguma dzīvs organisms un tā mūmija. Kultūra ir garīguma dzīvs organisms, bet civilizācija ir šī organisma mūmija. Kultūras cilvēks dzīvo garīgo dzīvi, pārtiek no garīgās dzīves; civilizācijas cilvēks sev prieku atrod ārējā dzīvē. Kultūra ir pati par sevi saprotama lieta. Kultūras vide cilvēkam ir dabiska vide, cilvēks šo vidi uztver kā dabisku fenomenu; kultūras cilvēki dzīvo neapzinīgi; civilizācijas cilvēki dzīvo apzinīgi ar savu materiālistisko pragmatiskumu un racionalitāti. Zemniecība urbanizētajā pasaulē ir kultūras palieka, kuru pilsētnieki izsmej. „Fausta” otrā daļa ir civilizācijas portrets – prakticisms, ārējās vērtības, nākotnes kaislības, ārējais mehānisms iekšējā organisma vietā.

   Kultūras cilvēkam ir instinktīvā morāle, dzīvojot dabisku dzīvi. Tiklīdz dzīve parāda noguruma pazīmes mākslīgajā dzīves vidē lielo pilsētu garīgajā pasaulē rodas nepieciešamība pēc teorijas, lai mākslīgi inscenētu morāli; tiklīdz morāle kļūst analīzes objekts, morāle pārvēršās problēmā. Kultūras morāle eksistē organiski, dabiski; civilizācijas morāle ir morāle, kuru meklē, vēlas definēt mākslīgi. Kultūras morāle ir pārāk dziļa, lai tiktu loģiskā veidā izsmelta; civilizācijas morāle ir loģikas funkcija. Kantam, Sokrātam ētika ir vienkārša dialektika, jēdzienu spēle, metafiziskās sistēmas noapaļojums. Kanta kategoriskais imperatīvs ir abstrakts formulējums tam, kas Kantam šķita pats par sevi saprotams. Grieķijā, sākot no Zenona, Rietumos, sākot no Šopenhauera, viss izmainās. Sāka meklēt, izdomāt, forsēt to, ko instinktīvi vairs nevarēja saskatīt. Morāles normas sāka tāpēc apstiprināt mākslīgi – izdomāja normas. Tā sākās civilizācijas ētika, kas ir nevis dzīves projekcija apziņā, bet gan apziņas projekcija dzīvē. Civilizācija rada praktisko morāli, kurai jāreglamentē dzīve, jo pati dzīve jau vairs nespēj sevi reglamentēt. Kultūras morāle ir putna skatījums no augstuma; civilizācijas morāle ir vardes skatījums no zemes. Ir kultūras traģiskā morāle un ir civilizācijas plebejiskā morāle. Kultūras traģiskā morāle apzinās esamības slogu un ir lepna par šī sloga nešanu. Civilizācijas plebejiskā morāle XIX gs. ir nodarbināta ar darbības plāna sastādīšanu sava likteņa apkalpošanā. Intelektuālais aukstums un intelektuālais tukšums valda civilizācijā. Tajā valda darba filosofija – prastuma kalngals, kad garīgais ir cilvēkiem pilnīgi vienaldzīgs.

   Katrai kultūrai piemīt savs paņēmiens novīšanai, apslāpšanai, nodzišanai. To nosaka šīs kultūras dzīve. Katras kultūras būtība ir reliģija; civilizācijas būtība ir irreliģiozitāte, kā raksta Špenglers. Iekšējās reliģiozitātes nodziešana ir pagrieziens no kultūras uz civilizāciju – kultūras klimaktērijs, klimakss.

   Špenglers saka, ka visas grimstošās kultūras cer uz „jaunu cilvēku”. Šajā sakarā iederas zināma atkāpe. Rainis XIX gs.beigās cerēja uz „Nākotnes cilvēku”. XXI gs. sākumā cerības tiek liktas uz postcilvēku. Postcilvēks ir simbols pilsētnieku masai bez etniskajām, kultūras saknēm; runa ir par padibenēm, bet nevis par tautu; tautu ir nomainījušas padibenes; avīžu un grāmatu lasītājus ir nomainījis interneta piemēslotājs, sociālo tīklu deģenerāts; postcilvēks nav tas pats, kas masu cilvēks XX gs. sākumā; postcilvēks vispār neciena cilvēkus; masu cilvēks bija viduvējības kulta patriots; postcilvēks ir deģenerācijas patriots, izpriecu mīļotājs, postmodernisma, neoliberālisma, pseidodemokrātijas propagandas objekts.

   Špenglers uz sociālismu lūkojās nevis kā uz ekonomisko kustību, bet gan kā uz civilizētas ētikas faustisko piemēru. Sociālisms ir gan nākotnes tēls, gan pagrimuma tēls. Špenglera laika cilvēki visi esot sociālisti, pašiem to vēloties vai nevēloties. Pat sociālisma opozīcijai ir sociālisma forma. Romas vēlīnajā posmā visi bija stoiķi, paši to apzinoties vai neapzinoties. Pēdējā pirmskristiānisma gadsimtā latīņu valoda bija stoicisma pats varenākais rezultāts. Ētiskais sociālisms ir dzīves izjūtā maksimāli sasniedzamais līmenis, kura pamatā ir noteikti mērķi. Mērķis ir mirušais, kustība ir dzīve. Ja interesē mērķis, tad tas liecina par dzīves apstāšanos. Šodien teiktu – stagnāciju. Ētiskais sociālisms nav līdzcietības sistēma, humānisma, miera un rūpju sistēma, bet ir sistēma gribas varas tieksmei. Ētiskais sociālisms ir imperiālistisks. Tas vispārējo labumu vēlas sniegt enerģiskākajiem, aktīvākajiem, dodot tiem neierobežotu varu. Ētiskais sociālisms nav adresēts vājajiem, nabadzīgajiem. Ētiskajā sociālismā neietilpst labdarība. Sokrāta formulu „Zināšanas – labdaris” Bekons nomainīja ar formulu „Zināšanas – spēks”. Stoiķi pasauli uztvēra tādu, kāda tā pastāv. Sociālists tiecas pasauli pārveidot un papildināt ar savu garu. Stoiķis piemērojas, sociālists pavēl, lai visa pasaule būtu pārklāta ar viņa vērojumu; sociālista tirāniskā tendence vēlas visu pasauli pieskaņot vispārējam likumam, kas atbilst viņa gribai, dvēselei. Darbs kļūst faustiskās aktivitātes galvenā forma, jo dzīve ir darbība faustiskajā ieskatā.

   Darbs kā mērķis sociālismā ir galvenais. Antīkā laikmeta cilvēks gribēja zināt par nākotni; faustiskais cilvēks vēlas veidot nākotni.

   Pēc sarunas par morāli Špenglers vēlas kaut ko teikt par „filosofijas vēstures morfoloģiju”.  

   Filosofija neeksistē. Katrai kultūrai ir sava filosofija, kas ir daļa no kultūras simboliskās izteiksmes un ar saviem problēmas risinājumiem un domāšanas metodēm rada zināmu prāta ornamentiku stingrā radniecībā ar arhitektūru un  tēlotājas mākslu. Galvenā vērtība ir nevis vārdiski sasniegtajai „patiesībai”, bet gan filosofisko skolu, konvenciju un formu daudzveidības bagātībai. Galvenais ir jautājumu formulējums, bet nevis atbildes. Filosofijas vēsture virzās no reliģiski metafiziskas problemātikas līdz „domāšanai par domāšanu”, atsakoties no reliģiskās ievirzes un ietekmes. Taču ir civilizācijas filosofija. Tā sākās pēc Aristoteļa un pēc Kanta. Katrā kultūrā ir augšupejoša domāšana, kura pievēršas pamatjautājumiem un visbūtiskākajiem jautājumiem, cenšoties uz tiem atbildēt dažādā veidā. Katrā kultūrā ir arī lejupslīdoša domāšana, kurai izziņas problēmas liekas atrisinātas, novecojušas un nevajadzīgas problēmas. Sākas necienīga attieksme pret metafiziku. Tiek atzīta vienīgi praktiskā domāšana, kas tiek pasludināta par galveno domāšanas veidu.

   Rietumos nostiprinās mūsdienīguma filosofija, pievēršoties sava laika problemātikai un galveno uzmanību veltot sava laika sabiedrības kritikai. Filosofija atsakās no filosofiskās problemātikas un pievēršas sociālajai problemātikai. Filosofija kļūst sociālā filosofija. No Hēgeļa izaug marksisms, anarhisms (Štirners) un sociālās drāmas problemātika (Gebbels).

   Sociālisms ir politiskā ekonomija, kas pārvērsta ētiskajā. Turklāt imperatīvajā ētiskajā. Kamēr eksistēja liela stila metafizika politiskā ekonomija bija zinātne. Kad filosofija kļuva praktiskā ētika, šī praktiskā ētika kļuva „pasaules domāšanas pamats”, kā raksta Špenglers.

   Filosofs nevar izvēlēties savas tēmas. Nav mūžīgo jautājumu; sastopami tikai tādi jautājumi, kurus ir izjutis un formulējis filosofs, balstoties uz konkrētu esamību. Katram laikmetam ir savas tēmas.

   XIX gs. filosofija ir tikai ētika un tikai sabiedrības kritika. Traģiskās filosofijas vietā stājās filosofiskais plebejisms ar filosofējošiem plebejiem. Dominē viena tendence – atspoguļot attīstību. Attīstības ideja ir darvinisma, marksisma mācības pamatā. Attīstības ideja plakanā veidā, civilizācijas redakcijā, ir ar politekonomisku, bioloģisku nokrāsu. Attīstības ideja ir faustiska ideja.

   Nīče bija sociālists, pats to neapzinoties. Viņa instinkti bija sociālistiski, taču viņa lozungi nebija sociālistiski. Toties instinkti bija sociālistiski – praktiski un orientēti uz cilvēces fizioloģisko glābšanu.