sestdiena, 2016. gada 12. novembris

1.8. Kultūras jēdziens


   Epopejas ievadā Špenglers atzīst kultūras izpratnes svarīgumu. Viņaprāt, lai aplūkotu Rietumu kultūras stāvokli, vispirms ir nepieciešams noskaidrot, kas ir kultūra un kāda ir tās attieksme pret reālo vēsturi, dzīvi, dvēseli, dabu, garu. Jāzina, kādās formās kultūra atklājās un kādā mērā šīs formas (tautas, valodas un laikmeti, kaujas un idejas, valstis un dievi, mākslas un mākslas darbi, zinātnes, tiesiskās attiecības, saimnieciskās darbības formas, ievērojami cilvēki un ievērojami notikumi) ir simboli un vai šos simbolus var izskaidrot.
   Kā redzams, kultūrā Špenglers nenodala tradicionāli triviālās divas puses – garīgo kultūru un materiālo kultūru. Viņa ieskatā kultūra ir vienots veselums, kurā ietilpst gan garīgā sfēra, gan materiālā sfēra.
   Vēl redzams, ka tiek runāts par kultūras formām. Špenglers nosauc kultūras formas (skat. tekstu iekavās pirmajā rindkopā). Viņu interesē kultūras formu potenciālais simboliskums un iespēja interpretēt šo simboliskumu. Tādējādi atsevišķi tiek nodalīts kultūras formu simboliskums. Kultūrā ne tik svarīgas ir reālās formas, bet gan šo formu simboliskums. Noprotams, ka ar kultūras formu simboliskumu autors domā garīgo auru. Viņš domā kultūras formās iemiesotās idejas un attiecīgo formu garīgo atbalsi cilvēku apziņā.
   Taču zināms nodalījums piemīt autora pieejai. Viņš atsevišķi nodala kultūras dzīvās formas un kultūras mirušās formas. Turklāt katras grupas iepazīšanai ir vajadzīga sava metodoloģija. Mirušajām formām der „matemātiskais likums”, bet dzīvajām formām der „analoģija”.
   Špenglers kultūras pagātnē saskata tipoloģisko atkārtošanos. Mēdz būt tipiska kopība gadsimtiem, laikmetiem, apstākļiem, personībām. Piemērā viņš atsaucās uz Napoleonu. Jebkurā sarunā par Napoleonu vienmēr atcerās viņam tipiski līdzīgo Cēzaru, Aleksandru Lielo. Pats Napoleons saskatīja sava likteņa līdzību ar Kārli Lielo.
   Špenglers tomēr iesaka piesardzīgi izturēties pret analoģijām. Tām var nebūt, kā viņš saka, morfoloģiskā nozīme. Īpaši nepamatotas analoģijas piemīt tautiski romantiskajai gaumei, kura ir ievērojusi ārējās līdzības „ainās uz vēstures skatuves”. Visobjektīvāk analoģijas spēj izvirzīt matemātiķis, kura stingrā pieeja divu diferenciālo vienādojumu iekšējo radniecību profāns nekad nespēj saskatīt.
   Špenglera norādījums par matemātiķa priekšrocībām palīdz saprast matemātikas lomu kultūras mirušo formu analīzē. Matemātika, matemātiķis ir savdabīgs vēsturiskās objektivitātes/precizitātes garants. Matemātika, matemātiķis nodrošina adekvātu salīdzināšanas tehniku. Špenglera ieskatā līdzšinējie vēsturiskie salīdzinājumi balstās uz ļoti nepilnīgu tehniku. Valda nejauša ārējās līdzības saskatīšana, bet nevis instinkts un princips. Neviens vēl nav domājis par metodes nepieciešamību.
   Kā zināms, Špenglera attieksme pret kultūru kā cilvēka „otro dabu” tagad ir zinātniskā norma. Kultūrā tiek iekļauts viss, ko radījis cilvēks savas dzīves nodrošināšanai un sociālajai pastāvēšanai. Varētu pat teikt, ka Špenglera kultūras interpretācija ir vienīgā pozitīvā tendence XX gadsimtā un XXI gadsimtā. Mūsdienu kultūras definīcija ir pozitīvs Špenglera mantojuma turpinājums. Tas nav saistīts ar „norietu”, ko nevar teikt par pašu Rietumu kultūru. Tādējādi situācija ir amizanta. Kultūras jēdziena izpratne ir pozitīvi attīstījusies, bet pati kultūra tuvojas savam „galam” – civilizācijas līmenim.
   Špengleram bija sveša viena apziņas nianse. Viņa apziņā nebija doma par savu piederību neattīstītai tautai ar aprobežotu prātu un ļoti nestabilu morāli, kas var liecināt vienīgi par šīs tautas kultūras mežonīgo līmeni. Špenglers nepiederēja tautai, kurai nav savas zinātnes, nav sava stingra morāles normu un vērtību sistēma, un faktiski nav nekas savs nevienā garīgajā segmentā, par ko šo tautu varētu cienīt uz cilvēces kopējā fona. Tādējādi Špenglera metodē trūkst attieksmes pret kultūras mežonību. Nav atbildes uz jautājumu, kā izturēties pret mežonīgu kultūru, kādas ir mežonīgas kultūras attiecības ar civilizāciju - vai mežonīga kultūra arī pāriet civilizācijā tāpat kā civilizācijā pāriet Rietumu augsti attīstītās kultūras. Loģika saka, ka tas nevar notikt. Civilizācijā pāriet tikai augsti attīstītas kultūras, kuras ir izsmēlušas savu kreatīvo potenciālu. Turpretī mežonīga kultūra pat vēl nav pa īstam sākusi realizēt savu potenciālu un varbūt arī nekad nenonāks augsti attīstītas kultūras statusā. Vārdu sakot, Špenglers neko nevar palīdzēt mežonīgas kultūras analītikā. Viņa metode tam nav piemērota. Eksistē atpalikušas tautas ar neattīstītu kultūru. Tās nav sasniegušas "kultūras "  līmeni un visu laiku ir atradušās "civilizācijas" līmeni. Špenglers nesniedz atbildi, ko darīt ar tādām tautām un to kultūru. Kā zināms, atbildi sniedz kultūru relatīvisma teorija. Tā pret visām kultūrām izturās līdzvērtīgi.  Teorētiski abstrakti tas ir pieņemami. Taču tas nav pieņemami psiholoģiski reālajā dzīvē, kad ir iespējams salīdzināt tautas un  to kultūras, un šajā salīdzinājumā nav iespējams izvairīties no tādām gradācijām kā "mežoņi", "augsti attīstīti", "normāli" u.tml., nemaz nerunājot par pašapziņas drūmajām atziņām, ja tu piederi "mežoņiem". Kultūru relatīvisma teorija nevar būt mierinājums tiem, kuri katru dienu tiekas ar "savējo" mežonīgo stulbumu un zaglīgumu un tam visam līdzās vēro "citu" augstu intelektu un morālo stabilitāti.


  



     
 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru