ceturtdiena, 2017. gada 2. novembris

2.3. Arābu kultūras problēmas

3.nodaļa

2.3. Arābu kultūras problēmas   


   Otrās daļas trešā nodaļa saucas „Arābu kultūras problēmas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Vēsturiskās pseidomorfoģenēzes”, „Maģiskā dvēsele”, „Pitagors, Muhameds, Kromvels”.
   Par vēsturiskām pseidomorfoģenēzēm Špenglers dēvē īpašus gadījumus kultūru saskarē. Tas notiek, ja kāda sveša sena kultūra spiež uz jaunas kultūras malu ar tādu spēku, ka jaunā kultūra, kurai tā mala ir tās dzimtā mala, nav spējīga elpot ar pilnu krūti, kā arī nav spējīga ne tikai attīstīt savas kultūras tīrās formas, bet vispār nevar sasniegt savas pašapziņas pilnīgu attīstību. Jaunās kultūras spēki sastingst novecojušās kultūras ietekmes rezultātā, zaudē jauneklīgo enerģiju. Vienīgi naids pret svešo kultūru saniedz kolosālu apjomu. Tāds liktenis ir arābu kultūrai, kuras sākotne ir Babilonijas senajā civilizācijā, kuru divu gadu tūkstošu laikā pakļāva dažādi iekarotāji. Arābu kultūra ir maģiskā kultūra, kuras teritorija saskaras ar citām kultūrām un kuras izpratne ir svarīga pasaules apzināšanā. Arābu kultūra ir nepietiekami pētīta. To darīt traucēja valodas un reliģiskā barjera.
   Špenglers plaši raksturo Krieviju un tās elites māniju Krievijai uzpotēt Rietumu kultūru. Viņš atsaucas uz Dostojevska, Tolstoja uzskatiem par Eiropu, rietumniecisko. Krievijas vēsture tādējādi Špengleram kalpo kā piemērs vēsturiskajai pseidomorfoģenēzei.
   Špenglers vēršas pret sava laika zinātnes vienkāršoto attieksmi pret arābu kultūras ģenēzes pirmo posmu, kas bija pirms islama rašanās. Maldīgs esot priekšstats, ka arābi bija antīkās kultūras epigoni.
   Tekstā tāpat tiek aplūkota arābu reliģisko kultu loma kristiānisma ģenēzē, pakāpeniski izvēršoties monoteismā un saplūstot ar antīkās mitoloģijas kultiem. Austrumu kulti tika vispirms pārvērsti par romiešu kultiem.
   Autors raksturo jūdaismu. Špenglera ieskatā jūdaisma izpratnei ir nepieciešams ņemt vērā trīs momentus; jūdi ir nācija bez zemes, kas dzīvo tādu pašu nāciju vidē; Jeruzaleme bija Meka, svēts punkts, taču tā tautai nekļuva ne dzimtene, ne garīgais centrs; jūdi ir unikāli tikai tikmēr, kamēr pret viņiem tā izturās.
   Geto ir arābu dzīves veida tradicionāls formāts. Geto dzīvoja persieši, haldeji. Špenglers izvirza savu hipotēzi par haldeju reliģisko uzskatu vēsturisko attīstību. Idejiski tā ir radniecīga ar persiešu un jūdu reliģiskajiem uzskatiem. Persiešiem un haldejiem nevajadzēja sevi dēvēt par izredzēto tautu. Jūdiem piemita mazvērtības komplekss. Jūdi sava gūsta laikā sāka pielietot apgraizīšanu un sestdienas fenomenu, kam ir haldejiska izcelsme.
   Špenglers pret Jēzus Kristus tēlu, dzīves stāstu izturas kā ideoloģiski visietekmīgāko diskursu tā laika pasaulē. Dzīves stāsts ir ļoti aizkustinošs un savā emocionālajā spriegumā pārspēja mītus par tā laika citiem varoņiem, dievībām. Tāpat dzīves stāsts radīja jaunu izklāsta formu – Evanģēliju. Šī forma nebija ne antīkajā, ne arābu kultūrā. Kristietība ir vienīgā pasaules reliģija, kurā viena cilvēka liktenis tiek saistīts ar visu esamību.
  Reliģija ir metafizika. Aplami ir reliģijā saskatīt tikai morālo funkciju. Reliģiju vēlāk, pilsētu rašanās periodā, pārvērta par sociālo ētiku un morālistisku sludināšanu. Jēzum Kristum reliģija bija metafizika, no kā atteicās Rietumu kristiānisma civilizācija. Pāvels ir pirmais „pilsētas cilvēks” un pirmais „inteliģents”.

   Apakšnodaļa ar virsrakstu „Maģiskā dvēsele” ir veltīta arābu pasaules izpratnei. Špenglers arābu pasauli salīdzina ar alu, faustisko rietumu pasauli salīdzina ar plašām tālēm, antīko pasauli salīdzina ar ķermenisku priekšmetu kopumu. Arābu cilvēks ir maģiska persona. Patiesība maģiskajam cilvēkam ir cita, salīdzinot ar apollonisko cilvēku un faustisko cilvēku. Faustiskajam cilvēkam patiesība balstās uz viņa individuāli personisko spriedumu. Maģiskajam cilvēkam patiesība ir kolektīvs īpašums. Pie tam „griba” un „doma” cilvēkā ir dievības radīta, bet nevis cilvēka „es” garīgais produkts. 

otrdiena, 2017. gada 5. septembris

2.2. Pilsētas un tautas

2. nodaļa
2.2. Pilsētas un tautas

   2.daļas 2.nodaļa saucas „Pilsētas un tautas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Pilsētas dvēsele”, "Tautas, rases, valodas", "Pratautas, kultūras tautas, fellahu tautas".
   Vispirms autors emocionāli apraksta Mikēnu un Krītas savdabību un atšķirību vienai no otras, jo katrai ir sava dvēsele, kas atspoguļojās arhitektūrā, kā arī savstarpējās attiecībās, arheologu atsegto villu formā, atrastajos amatnieku darinājumos, kas liecina par „māksliniecisko amatu” augsto līmeni. Iespējams, liela nozīme bija ēģiptiešiem, kuri bija pametuši Nilas krastus un pārcēlušies uz Krītu.
   Pirmatnējais cilvēks Špenglera ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas kaut ko atraut sev no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai ar zemkopības rašanos. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Cilvēka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka māja ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī privātīpašumam. 
   Kas zemniekam ir viņa māja, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai, liecina par pastāvību. Turpretī civilizācijas cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs. Frāze „Ubi bene ibi patria” ir pareiza pirms un pēc kultūras. Tātad pirmatnējā mežonībā un civilizācijas stadijā.
   Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture.
   Pilsēta ir masu dvēsele, kas reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei.
   Špenglers raksturo pilsētas vēsturisko attīstību, kā rezultātā izveidojās lielas pilsētas un mazas pilsētas, kā arī galvaspilsētas un „pasaules galvaspilsētas”. Katrā no pilsētas veidiem ir sava atmosfēra, attieksme pret ekonomisko darbību, naudu. Pilsētu vēsture ir vienota ar buržuāzijas veidošanos. Buržuāzija ir tipiska pilsētas šķira.

   Tiek apskatīta „pasaules galvaspilsētu” specifika: atrautība no dabas, samākslotība, intelektuālā spriedze prot atpūsties vienīgi „izklaides” formā, un viss noslēdzās ar civilizācijas cilvēka statusa iegūšanu. Tas ir garīgi neauglīgs cilvēks, metafiziski pavērsts pret nāvi. Cilvēks neredz jēgu dzemdēt bērnus. Pilsētu inteliģence un feminisms veido vienu veselumu. Atsacīšanās no bērniem ir augsti attīstītās inteliģences pozīcija jau antīkajā laikmetā. Zemnieks izvēlas saviem bērniem māti, pilsētnieks izvēlas dzīves pavadoni. Zemniece ir māte, Ibsena daiļdarbu sieviete ir „intelektuāle”, pieder pati sev; bērnu audzināšanas problēmu vietā viņai ir „garīgie konflikti”. Daudzbērnu ģimenes sāk asociēties ar provinciālismu, provinci. Tā rezultātā civilizācijās samazinās iedzīvotāju skaits, un nelīdz nekādi pasākumi demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Tas tā notika jau Romas impērijā.
   Špenglers salīdzina kultūras formu valodu ar civilizācijas formu valodu. Kultūras formas piesaistītas attiecīgajai vietai, augsnei, saknēm. Ja kultūras formas atrauj no tās vietas, augsnes, saknēm, tad tās iet bojā. Civilizācijas formas nav nekam piesaistītas. Tās ērti jūtas visur. Tāpēc tās enerģiski izplešas.
   Špenglers kategoriski neatzīst jēdzienu „tauta”, kas sengrieķu un ķīniešu domāšanā nekad neeksistēja. Uz Zemes dzīvo nevis tautas, bet cilvēki. Tauta ir romantisks vārds, kas nav jālieto. Špenglers iesaka vārdu „rase”. Par rasi viņš sauc radniecīgu cilvēku kopumu, kas ir piesaistīts zināmai teritorijai. Rases sākums ir ģimene, turpinājums – cilts. Pamatā ir asinsradniecība un dzīves pastāvīna noteiktā ainavā. Rasei ir valoda, kas sākumā izteica atsevišķu cilvēku jūtas saskarsmē ar ārējo pasauli, bet vēlāk kļuva par cilvēku saziņas līdzekli. Rase ir kaut kas kosmisks un garīgs, astronomiski atkarīgs. Valoda ir kauzāla parādība. Rases instinkti un valodas gars ir dažādas pasaules. Uz rasi attiecas vārdu „laiks” un „tieksmes” visdziļākā būtība. Uz valodu attiecas vārdu „telpa” un „bailes” vidziļākā nozīme. Kā raksta Špenglers, „tagad tas viss ir aprakts zem vārda „tauta””.
  Raksturojot valodu, Špenglers izsakās par valodas zīmju kopu un valodas ekspresīvo iedabu, ko valodai piešķir attiecīgā rase – valodas lietotāja. Ekspresīvā iedaba nav atdarināma. T.s. mirušās valodas ir valodas kā zīmju kopas bez rases ekspresivitātes. Tāpēc nākas atšķirt „valodu” un „runu”. „Runa” ir ekspresīvā izpausme: rases emocionāli iesaiņotā valoda. Piemēram, mēs varam (raksta Špenglers) zināt ēģiptiešu valodu, bet nevaram zināt ēģiptiešu runu, jo nav seno ēģiptiešu.
   Tas pats attiecas uz mākslu. Mākslas stilu, formas u.tml. var iemācīties, nodot tālāk. Taču tas viss kļūs dzīvs tikai tad, ja saplūdīs ar mākslinieku ģildes māksliniecisko izjūtu, kļūs ģildei organiska sastāvdaļa.
   Cilvēku, rases dvēsele atspoguļojās mājā, kas vēsturiski veidojās kā ļaužu iekšējā izjūta. Mājas dvēsele un cilvēku dvēsele ir viens un tas pats. Nākas nošķirt dvēseles izteiksmes valodas pasauli no acij domātās izteiksmes valodas pasaules. Māja ir dvēseles izteiksme, arhitektūra ir acij domāta izteiksme.
   Špenglers interesanti raksturo cilvēku lietu pasauli – traukus, ieročus, apģērbu u.c. Materiālo lietu pasaule raksturo cilvēku dzīves veidu, darba veidu, karošanas veidu, un vienmēr ir zināms „pagarinājums” rokām. Lietu pasaules darinājumos cilvēku ieskatā ir ietverts burvestīgs spēks. Špenglera interesantais cilvēku lietu pasaules raksturojums ir lieliska liecība tam, ka „materiālā kultūra” un „garīgā kultūra” ir mākslīgs dalījums, jo viss attiecās uz „kultūru”, kaut gan pats Špenglers jēdzienu „kultūra” pamatā attiecina tikai uz garīgo sfēru.
    Špenglers, un tas arī ir interesanti, visu laiku izsakās par kosmosa ietekmi. Šī ietekme attiecas uz visu – cilvēku, rasi, māju, valodu.

   Valodas rašanos, attīstību un tās rezultātus Špenglers filosofiski izseko, beigās nonākot līdz valodas lietošanai dažādās diplomātiskajās manipulācijās, liekuļošanā, melošanā, kad melošanu atsedz arī žesti. Špenglers neatzīst iespēju konstatēt runas un vārdu sākotni. Valodas sākums atklājās reizē ar „mikroorganisma” rašanos. Valoda ir jau ieprogrammēta „mikroorganisma” struktūrā. Tāpat maldīgs esot priekšstats par „tīras” valodas pastāvēšanu. Tā nemēdz būt. Valoda vienmēr eksistē kopā ar žestiem, mimiku, uzsvariem. Svarīgs moments bija gramatikas, teikumu, darbības vārdu rašanās, paaugstinot abstrakcijas pakāpi valodas lietojumā.
   Rakstu valodas attīstība ir vienota ar izglītotību. Vārdi pieder katram cilvēkam. Rakstu valoda pieder tikai izglītotiem cilvēkiem. Pirmie izglītotie cilvēki ar rakstu valodas prasmi bija garīdznieki. Rakstu valoda atbrīvoja cilvēku no tagadnes diktāta. Rakstu valoda ir augstāks abstrakcijas līmenis nekā runa un klausīšanās. Rakstu valoda attīsta gramatiku līdz augstākajai pakāpei. Rakstu valoda atspoguļo sociālo stratifikāciju, vienmēr ir bijusi garīdznieku privilēģija. Ar laiku rakstu valoda attiecas uz aristokrātiju, pilsētniekiem, buržuāziju. Zemniecība nekad nav bijusi kompetenta rakstu valodā.
   Pēc valodas vēsturiskās attīstības apskata Špenglers pievēršas jēdzienam „tauta’, lai, kā viņš saka, ieviestu kārtību tautas formās, ko ir saputrojusi vēstures zinātne. Tāpat nepieciešams noskaidrot tautas kritērijus, atbildot uz jautājumu „Kas ir noteicošais tautas veidošanās procesā – asinis, valoda, ticība, valsts, ainava?”. Autors paskaidro, ka tautība ir apziņas rezultāts: cilvēks apzinīgi izvēlas sev tautību, vadoties no savas iekšējās izjūtas; no tās izjūtas, kura nosaka cilvēkam vistuvāko tautu, to tautu, kuru viņš izvēlas sev. Turklāt cilvēks to dara ar patosu. Tauta ir cilvēku savienība, kuras dalībnieki jūtas līdzīgi. Ja kopības sajūta izzūd, tad arī tauta izzūd. Ļoti svarīgi ir nošķirt tautas nosaukumu no pašas tautas. Tautas nosaukuma izvēlē ir liela daudzveidība.
   Špenglers par tautas vienojošo pamatu uzskata cilvēku grupas dvēseles vienotību. Tā var rasties dažādu vēsturisko notikumu rezultātā, aizstāvot savas intereses. Tautu veido liktenis, likteņa kopība zināmai ļaužu grupai. Noteicošais nav valodas kopība, kā arī ķermeņa izcelsmes vienotība. Tautu par tautu padara „mēs” iekšējā apziņa. Jo dziļāka šī apziņa, jo spēcīgāka ir vienotības apziņa, vienotības spēks. Eksistē enerģiskas un vājas, pārejošas un nesalaužamas tautas formas. Tautas var mainīt valodu, rasi, etnonīmu un valsti, taču kamēr ir dzīva tautas dvēsele, tauta var sev pievienot jebkuras izcelsmes cilvēkus un tos pārveidot. Asinsradniecība, tās tīrība ir zinātniska problēma, bet nevis tautas problēma, jo neviena tauta nav tīrasinīgi monolīta, bet sastāv no dažādām „asinīm”. Rasu naids ir mākslīgi radies bez jebkādas fizioloģiskās izcelsmes pamata. Rasu naids ir tumsonības rezultāts.
   Špenglers tautas iedala trijās grupās: tautas pirms kultūras, tautas kultūrā un tautas pēc kultūras. Tautas kultūrā ir visaugstākais līmenis. Tās tautas, kuras vēl nedzīvo ar savu kultūru, Špenglers iesaka dēvēt par „pratautām”. Tautas pēc kultūras viņš dēvē par fellahu tautām. Tautas ar kultūru Eiropā radās X gadsimtā, kad pēkšņi mostas faustiskā dvēsele. No karolingu impērijas sakšiem, švābiem, frankiem, vestgotiem, langobardiem negaidīti rodas vācieši, franči, spāņi, itāļi.
   Špenglers netieši izvirza jautājumu, kas ir primārais: tauta jeb kultūra, kura apgaro attiecīgo tautu. Viņš izsakās par tautām ar apolloniskā, faustiskā un maģiskā stila kultūrām. Maģiskā stila kultūra ir arābiem. Primārā ir kultūra, bet tautas ir tikai simboliskās formas, kurās saliedētie cilvēki izpilda savu likteni. Sanāk, ka kultūrai ir kaut kāda transcendentāla (kosmiska) sākotne.
   Par nāciju Špenglers sauc tautu, kas stila ziņā pieder vienai kultūrai. Nācijas pamatā ir ideja. Nācijas kopējo esamību nosaka kopējais liktenis, esamības laiks un vēsture, tautas kopīgā attieksme pret rasi, valodu, valsti, zemi, reliģiju.
   Pratautas un fellahu tautas pārdzīvo t.s. zooloģiskos bēgumus un paisumus, notikumus bez plāna, mērķa un bez noteikta ilguma, kad it kā visu laiku kaut kas notiek, bet patiesībā nekas nenotiek. Tautas ar kultūru dzīvo apmēram 10 paaudzes.
   Nācijā visa tauta nav vienmērīgi attīstīta. Nāciju veido tautas attīstītākais kodols – mazākums. Vēstures priekšā jebkuru nāciju reprezentē mazākums – dižciltīgie kā tautas zieds. Pilsētu attīstības rezultātā nācijas pamats kļuva buržuāzija. Tā nemēdz būt, ka „kultūras tauta” sakrīt ar visu tautu. Tas tā notiek tikai pratautās un fellahu tautās, kurās visi ir vienādi. Kamēr tauta ir nācija, tikmēr tajā ir mazākums, kurš visas tautas vārdā realizē tautas vēsturi.
   Antīkajā laikmetā cilvēks piederēja nācijai kā pilsonis; maģiskajās nācijās sakramentāla akta rezultātā; jūdu nācijās apgraizīšanas rezultātā; kristietības nācijās – kristīšanās paņēmiena rezultātā.
   Rietumos visas nācijas ir cēlušās no dinastijām. Tām piemīt vēsturiskuma izjūta: izjūta par vēsturisko izcelsmi, vēsturisko virzību, vēsturisko lomu vispār. Dinastijas apzinās savu ģeneoloģisko virzību, kas ir rases ideāls, attiecīgajai dzimtai/dinastijai turpinoties no vienas paaudzes uz otru paaudzi kā vienotai ģimenei. Antīkie cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no dieviem un mītu varoņiem. Faustiskā laikmeta cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no viena senča. Rietumeiropā, kā raksta Špenglers, līdz 1789.gadam nācijas izpratnes pamatā bija dinastiskais princips, pēc minētā gada – arī valodas princips. Dinastijas ap sevi konsolidēja to sociālo veidojumu, ko sāka dēvēt par tautu, nāciju. Franču revolūcija sāka abstrakti tautā, nācijā iekļaut visus attiecīgās zemes iedzīvotājus. Tas bija process, kurā nacionāla apziņa sāka emancipēties no dinastijas principa. Tas bija racionālisma panākums. Vispārējās cilvēktiesības, brīvība un vienlīdzība ir literatūra un abstrakcija, bet nevis fakti. To norāda Špenglers. Racionālistiskā atsacīšanās no dinastijas lomas nevar iznīcināt tautas/nācijas atmiņā dinastijas lomu, kas saglabājas. Arī „dzimtā valoda” ir dinastijas vēstures produkts. Nācijai nevar piederēt katrs. Nācija nav visiem domāta. Nācijas piederība iedzimst tāpat kā rakstnieka, filosofa talants. Piederība nācijai ir nebūt visu cilvēku iekšējā spēja. Nācijā ir mazākums, kurš iedvesmo masas, rīkojās tautas/nācijas vārdā, interesēs. Vārdi „tauta mostas” ir tikai retoriska frāze un nekas vairāk. Mostas mazākums, modinot arī nāciju/tautu.



    

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

1.16. Divas kultūras = divas civilizācijas


   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.
   Krasu atšķirību saskatīja Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalni, mākoņi, horizots; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.
   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā) šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecās arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniskā noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.
   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, cienot Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).