ceturtdiena, 2017. gada 2. novembris

2.3. Arābu kultūras problēmas

3.nodaļa

2.3. Arābu kultūras problēmas   


   Otrās daļas trešā nodaļa saucas „Arābu kultūras problēmas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Vēsturiskās pseidomorfoģenēzes”, „Maģiskā dvēsele”, „Pitagors, Muhameds, Kromvels”.
   Par vēsturiskām pseidomorfoģenēzēm Špenglers dēvē īpašus gadījumus kultūru saskarē. Tas notiek, ja kāda sveša sena kultūra spiež uz jaunas kultūras malu ar tādu spēku, ka jaunā kultūra, kurai tā mala ir tās dzimtā mala, nav spējīga elpot ar pilnu krūti, kā arī nav spējīga ne tikai attīstīt savas kultūras tīrās formas, bet vispār nevar sasniegt savas pašapziņas pilnīgu attīstību. Jaunās kultūras spēki sastingst novecojušās kultūras ietekmes rezultātā, zaudē jauneklīgo enerģiju. Vienīgi naids pret svešo kultūru saniedz kolosālu apjomu. Tāds liktenis ir arābu kultūrai, kuras sākotne ir Babilonijas senajā civilizācijā, kuru divu gadu tūkstošu laikā pakļāva dažādi iekarotāji. Arābu kultūra ir maģiskā kultūra, kuras teritorija saskaras ar citām kultūrām un kuras izpratne ir svarīga pasaules apzināšanā. Arābu kultūra ir nepietiekami pētīta. To darīt traucēja valodas un reliģiskā barjera.
   Špenglers plaši raksturo Krieviju un tās elites māniju Krievijai uzpotēt Rietumu kultūru. Viņš atsaucas uz Dostojevska, Tolstoja uzskatiem par Eiropu, rietumniecisko. Krievijas vēsture tādējādi Špengleram kalpo kā piemērs vēsturiskajai pseidomorfoģenēzei.
   Špenglers vēršas pret sava laika zinātnes vienkāršoto attieksmi pret arābu kultūras ģenēzes pirmo posmu, kas bija pirms islama rašanās. Maldīgs esot priekšstats, ka arābi bija antīkās kultūras epigoni.
   Tekstā tāpat tiek aplūkota arābu reliģisko kultu loma kristiānisma ģenēzē, pakāpeniski izvēršoties monoteismā un saplūstot ar antīkās mitoloģijas kultiem. Austrumu kulti tika vispirms pārvērsti par romiešu kultiem.
   Autors raksturo jūdaismu. Špenglera ieskatā jūdaisma izpratnei ir nepieciešams ņemt vērā trīs momentus; jūdi ir nācija bez zemes, kas dzīvo tādu pašu nāciju vidē; Jeruzaleme bija Meka, svēts punkts, taču tā tautai nekļuva ne dzimtene, ne garīgais centrs; jūdi ir unikāli tikai tikmēr, kamēr pret viņiem tā izturās.
   Geto ir arābu dzīves veida tradicionāls formāts. Geto dzīvoja persieši, haldeji. Špenglers izvirza savu hipotēzi par haldeju reliģisko uzskatu vēsturisko attīstību. Idejiski tā ir radniecīga ar persiešu un jūdu reliģiskajiem uzskatiem. Persiešiem un haldejiem nevajadzēja sevi dēvēt par izredzēto tautu. Jūdiem piemita mazvērtības komplekss. Jūdi sava gūsta laikā sāka pielietot apgraizīšanu un sestdienas fenomenu, kam ir haldejiska izcelsme.
   Špenglers pret Jēzus Kristus tēlu, dzīves stāstu izturas kā ideoloģiski visietekmīgāko diskursu tā laika pasaulē. Dzīves stāsts ir ļoti aizkustinošs un savā emocionālajā spriegumā pārspēja mītus par tā laika citiem varoņiem, dievībām. Tāpat dzīves stāsts radīja jaunu izklāsta formu – Evanģēliju. Šī forma nebija ne antīkajā, ne arābu kultūrā. Kristietība ir vienīgā pasaules reliģija, kurā viena cilvēka liktenis tiek saistīts ar visu esamību.
  Reliģija ir metafizika. Aplami ir reliģijā saskatīt tikai morālo funkciju. Reliģiju vēlāk, pilsētu rašanās periodā, pārvērta par sociālo ētiku un morālistisku sludināšanu. Jēzum Kristum reliģija bija metafizika, no kā atteicās Rietumu kristiānisma civilizācija. Pāvels ir pirmais „pilsētas cilvēks” un pirmais „inteliģents”.

   Apakšnodaļa ar virsrakstu „Maģiskā dvēsele” ir veltīta arābu pasaules izpratnei. Špenglers arābu pasauli salīdzina ar alu, faustisko rietumu pasauli salīdzina ar plašām tālēm, antīko pasauli salīdzina ar ķermenisku priekšmetu kopumu. Arābu cilvēks ir maģiska persona. Patiesība maģiskajam cilvēkam ir cita, salīdzinot ar apollonisko cilvēku un faustisko cilvēku. Faustiskajam cilvēkam patiesība balstās uz viņa individuāli personisko spriedumu. Maģiskajam cilvēkam patiesība ir kolektīvs īpašums. Pie tam „griba” un „doma” cilvēkā ir dievības radīta, bet nevis cilvēka „es” garīgais produkts. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru