0.1. Priekšvārds

Priekšvārds

Šī grāmata ar nosaukumu „Špenglera mantojums. Norieta dienasgrāmata” ir Špenglera slavenā darba lasīšanas stundās fiksētie komentāri un konspektīvi skaidrojumi. Tie sacerēti ar 70 gadus veca cilvēka izjūtu, pieredzi, zināšanām un sava laikmeta notikumu redzējumu demogrāfiskās pārejas gados un Rietumu civilizācijas norieta etapā.

Pirmā tikšanās ar Špengleru notika apmēram pirms 45-50 gadiem. Faktiski Špenglers nekad netika aizmirsts. Tas nebija iespējams. To nepieļāva viņa prognozes piepildīšanās. Pēc 2000.gada prognozes pareizība bija sistemātiski konstatējama un kļuva procesu vērtējumu izejas punkts. Pakāpeniski radās vēlēšanās atkal lasīt Špenglera abus sējumus. Skaidrs, ka tas varēja notikt vienīgi ar šodienas cilvēka acīm.

Abu sējumu lasīšana reizi pa reizei notika 2016. un 2017. gadā, kā arī 2018.gada janvārī un februārī, kad notika agrāk sagatavotā teksta precizēšana un papildināšana, katru pabeigto tekstu ievietojot „Facebook” un attiecīgajā blogā.

Ja ņemam vērā grāmatas nosaukumu, lasīju viņa „mantojumu”. Taču „norieta dienasgrāmatas” ieraksti minētajos gados bija manas kulturoloģiski publicistiskās esejas, kuras apkopotas citās grāmatās. Tādējādi droši var teikt, ka šajā grāmatā galvenokārt ir tikai „mantojums”. Pareizāk: tā elementāri konspektīvs pārstāsts, dažkārt Špengleru sasaistot ar mūsdienu parādībām.

Grāmatai būs turpinājums (tātad atkal zināms papildinājums citā telpā) tajās esejās, kuras vēlos uzrakstīt nozīmīgajā jubilejas gadā – 2018.gadā, kad paiet 100 gadi kopš Špenglera fundamentālā darba 1.sējuma izdošanas. Esejas iekļausies ciklā „Civilizācijas norieta ekciklopēdija”, kuru iesāku 2017.gadā un jau ir sagatavotas/publicētas 5 esejas. Tajās cenšos (arī turpmāk centīšos)  izmantot Latvijas materiālu civilizācijas norieta kontekstā.

2018.gada 25.februārī

2.5. Ekonomiskās dzīves pasaules forma

    2.5. Ekonomiskās dzīves pasaules forma

   Otrās grāmatas 5.nodaļa saucas „Ekonomiskās dzīves pasaules forma”. Nodaļā ir divas apakšnodaļas: «Nauda” un „Mašīna”.

   Vispirms Špenglers paskaidro ekonomiskās domas specifiku. Pret augstas kultūras ekonomisko domu nevar izturēties kā pret patstāvīgu lielumu. Ekonomiskā doma nav jānoskaidro pašā ekonomikā. Ekonomiskā domāšana un ekonomiskā darbība ir dzīves viena puse, bet to nedrīkst aplūkot atrauti no pārējās dzīves. Nepareiza attieksme ir to skatīt kā patstāvīgu dzīves daļu.

   Tagadējā politiskā ekonomija ir angļu priekšstatu atvasinājums. Tās centrā ir citām kultūrām pilnīgi nepazīstama „mašīnu industrija”, attieksme pret kredītu, kapitālu, cenu, īpašumu, eksportu, pasaules tirdzniecību. Dāvids Jums un Ādams Smits ir angļu ekonomiskās domas pamatlicēji. No Smita līdz Marksam visa ekonomiskā analīze balstās tikai uz angļu pieredzi vienā laikmetā.

   Ekonomijā nav sistēmas, bet ir „fizionomija”. Tā paskaidro Špenglers. Ekonomiju var izprast, izprotot šīs fizionomijas iekšējo būtību. Lai tas notiktu, vajadzīgs „takts”, kā Špenglers parasti dēvē kaut ko līdzīgu intuīcijai, talantīgai izjūtai, kas nebalstās uz konkrētām zināšanām, bet balstās uz apdāvinātību. Katra ekonomiskā dzīve ir garīgās dzīves izpausme. Arī to paskaidro Špenglers. Ekonomijā un politikā atklājas kosmiskās strāvas takts.

   Špenglers apskata ekonomiskās domas vēsturi, saistību ar dižciltīgajiem, garīdzniecību, zemniecību, preces rašanos, preču apmaiņas aizsākumiem, naudas vietu ekonomiskajā domāšanā. Tiek raksturota vēsturiskā pretestība naudas varai, kas notikusi augstajās kultūrās antīkajā iekārtā, Rietumeiropā, senajā Ēģiptē.

   Katrā kultūrā domāšanā ir sava attieksme pret naudu un tās vietu ekonomijā. Špenglers min konkrētus piemērus no antīkā laikmeta. Faustiskajā domāšanā nauda kļūst funkcija, spēks, naudas vērtība izpaužas naudas apritē, bet nevis tikai naudas esamībā. Eiropā jauns stils naudas izpratnē sākās ar normāņiem ap 1000.gadu, dalot iekarotās zemes un cilvēkus. Markss saasināja attieksmi pret kapitālu, darba spēku, ražošanas attiecībām, šķiru cīņu.

   Apakšnodaļā „Mašīna” Špenglers jau pirmajā teikumā norāda, ka tehnika ir tikpat sena kā cilvēku dzīve. „Mašīnas” cilvēkiem tāpat kā pārējām dzīvajām būtnēm ir vajadzīgas, lai sevi uzturētu un aizsargātu. Tātad „mašīnas” ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība.

   Vēloties noskaidrot „mašīnu” vēsturisko izcelmi, Špenglers izsakās par pirmatnējo cilvēku tieksmi savu dzīvi un savas dzīves vidi (dabu) analizēt teorētiski un praktiski, izdomas ceļā piemērojot ārējās dzīves atribūtus (dabu) savām vajadzībām. Cilvēks savā dzīvē domāšanu izmanto kā burvju atslēgu, pret izdomāto daudzās civilizācijās izturoties kā pret zināmu burvestību. Tāpēc „mašīna” ir Velna radījums. „Mašīnu” izdomāšana ir noslēgusies ar to, ka „mašīnas” ir kļuvušas cilvēka tirāns. Tā tas ir noticis, kā raksta Špenglers, „pašlaik Rietumu kultūrā”.

   Plaši tiek raksturota cilvēku attieksme pret tehniku no vissenākajiem laikiem, kad tehnikai nebija pašmērķīgs raksturs, ko tā ieguva faustiskajā kultūrā. Faustiskās kultūras cilvēka asinīs ir pirmatklājējs. Valda maniakāla velme atklāt kaut ko jaunu un izgudrot kaut ko jaunu. Šī velme ir nesaprotama citām augstajām kultūrām.

   Špenglers sniedz Eiropas atklājumu, izgudrojumu vēsturisko ainu. Piemēram, tvaika mašīnas izgudrošanu, radikāli izmainot ekonomiju. Ja agrāk daba cilvēkiem sniedza pakalpojumu, tad tagad daba kļuva cilvēku verdzene.

   „Mašīnu” izdomāšana vairs nekalpo tikai vienai kultūrai. Apakšnodaļā „Mašīna” Špenglers raksturo (mēs teiktu) zinātniski tehniskā progresa būtību un galvenos sasniegumus līdz savam laikam – XX gs. sākumam. „Mašīnu” klātbūtne veicina kultūru sakarus, planētas kultūru vienotību. Špenglers raksta par uguns iegūšanu, metālu apstrādi, ieroču, darba rīku, sirpja, kuģa, ēku celtniecības, lopkopības (mēs teiktu) inovāciju kalpošanu dažādām kultūrām. Tātad runa ir par kultūru sakariem un kultūru attīstības elementiem, kuri neattiecas tikai uz vienu kultūru. Kultūru izolētība nepastāv. „Mašīnu” izdomāšana ir kļuvusi transkulturāla izpausme, faktors kultūru sakariem. Vēl Špenglers piemin tirdzniecības izvēršanos starpkontinentālā līmenī. Arī tas atsaucās uz kultūru vienotību. Tirdzniecība kļūst kultūru ekonomikas sastāvdaļa.

   Špenglera grāmatā zinātniski tehniskā progresa autori ir faustiskie cilvēki, kuru tieksme izgudrot un atklāt ir unikāla. „Mūsu visai kultūrai ir pirmatklājēja dvēsele”. Tie ir Špenglera vārdi. Viņš raksta, ka tvaika mašīnas izgudrošana un pielietošana veicināja tādu iedzīvotāju skaita pieaugumu, par kādu nevarēja iedomāties neviena cita kultūra. Špenglers noteikti zināja par dzimstības bumu Eiropā XIX gadsimtā. Viņš to izskaidro ar „mašīnu” izgudrošanu, radot iespēju palielināt dzimstību. Špenglera ieskatā zinātniski tehniskais progress veicina dzimstības pieaugumu. „Mašīnas” ir demogrāfisks cēlonis. Tehniskās iespējas stimulē dzimstību. „Mašīnas” produkts ir iedzīvotāju skaita pieaugums.

  

2.4. Valsts

2.4. Valsts 

   

   Otrā sējuma 4. nodaļa saucas „Valsts”. Nodaļā ir trīs apakšnodaļas: 1.Šķiru problēma: dižciltīgie un garīdzniecība, 2. Valsts un vēsture, 3. Politikas filosofija.

   Špenglers bieži raksta par makrokosmu un mikrokosmu. Makrokosms ir mikrokosma autors. Dzīve ir no mums neatkarīgu kosmisko pārveidojumu noslēpums. Mūsdienās, unikālā demogrāfiskās pārejas laikmetā, kura cēlonis nav saprotams, par to ir ļoti interesanti lasīt.

   Nodaļas pirmajos teikumos viņš izsakās par kosmisko pārveidojumu divām dzimtēm – sieviešu un vīriešu. Sieviešu dzimte ir tuvāka kosmiskajam, tuvāka Zemei un ir tieši iesaistīta dabas riņķošanā. Vīriešu dzimte ir brīvāka, zvēriskāka, kustīgāka sajūtās un izpratnē, mundrāka un saspringtāka. Špenglers saskata arī citas atšķirības starp sievieti un vīrieti. Piemēram, vīrietis veido vēsturi, bet sieviete jau pati ir vēsture. Vīrietis vēsturi veido ar sociālo un politisko darbību. Sievietes mūžīgā politika ir iekarot vīrieti, kā rezultātā viņa var kļūt bērnu māte, bet tas nozīmē – kļūt vēsture, liktenis, nākotne.

   Špenglers raksta par diva veida likteni, diva veida kariem, diva veida traģismu: sabiedrisko un privāto. Ir sabiedriskā dzīve un ir privātā dzīve, ir valsts un ir ģimene.

   Šķiriskā dalījuma (kastu rašanās) pamatā ir attieksme pret darbu. Kastas nebija kultūru vissenākajos laikmetos. Taču kastas radās visās kultūrās. Zemnieki pieder dabai, tāpēc ir bezpersoniski. Dižciltīgie un garīdznieki ir izglītotības rezultāts, tāpēc ir personiskās kultūras veidojums. Šķiriskais naids nav loģiski izskaidrojams. Tam ir metafizisks raksturs. Zemnieki uz pili, vēlāk uz pilsētu kā buržuāzijas („trešās šķiras”) mājvietu, raugās ar dziļu naidu. Tā cēlonis nav izskaidrojams racionālā formā.

   Civilizācijā dižciltību nomaina inteliģence. Tāpēc civilizācijā valda nejaušais, haotiskais bez stabila idejiskuma, kas piemīt dižciltībai.

   Runājot par vēstures būtību, Špenglers vēsturi sasaista ar dzīvi un politiku. Viņš saka: „Politika visaugstākajā nozīmē ir dzīve, bet dzīve ir politika”. Garīdzniecību apņem daba, garīdzniecība apdomā dabu. Dižciltīgie dzīvo pasaulē kā vēsture, padziļina vēsturi.

   Špenglera ieskatā Nīčes nopelns ir morāles iedalīšana „kungu morālē” un „vergu morālē”. Tādējādi tiek iegūts dalījums „labie” un „sliktie”. Liela nozīme ir „godam”, kam vienmēr ir šķirisks pamats. Gods ir asins jautājums, bet nevis saprāta jautājums.

   Špenglers analizē privātīpašuma izcelsmi, būtību, saistību ar īpašumu uz zemi, varas mentalitāti: vara kā pārvaldīšana un vara kā bagātību iegūšanas līdzeklis. Tiek apskatīta naudas loma varas kontekstā, kā arī zinātnes attīstība un garīdzniecības panīkšana XIX gadsimtā.

   Tekstā plaši tiek apskatīta dižciltīgā slāņa rašanās un garīdzniecības slāņa rašanās, kā arī buržuāzijas rašanās pilsētās, kaut gan pilsētas ir senāks veidojums nekā buržuāzija. Buržuāzijas rašanās pamatā ir pretrunas starp pilsētu un laukiem. Buržuāzija kā „trešā šķira” figurēja franču revolūcijā. Savukārt civilizācijā rodas „ceturtā šķira” – „masas”, principā noliedzot kultūras organiskās formas. Masas ienīst visu, kam ir forma, rangs, kārtība, zināšanas. Masas ir pasaules pilsētu jaunie klejotāji, neatzīst savu pagātni un masām nav nākotnes. Masas ir beigas, radikāla neesamība.

   Apakšnodaļā „Valsts un vēsture” autors raksta par sociālās organizācijas tādām formām kā dzimts, tauta un nācija. Tauta, kura dzīvo kultūrā, tiek saukta par nāciju. Nācijai ir valsts. „Kultūra ir nācijas eksistēšana valsts formā”. Nācija pastāv formā kā valsts, dzimts pastāv ģimenes formā. Tautas kā valstis ir vēstures galvenais virzošais spēks. Špenglera ieskatus par nāciju, tautu var salīdzināt ar iepriekšējās nodaļās teikto, kur faktiski bija runa par nāciju kā tautas zināmu eliti.

   Špenglers apskata tiesību veidošanos, sociālo ideju un politisko ideju vēsturisko veidošanos, šķiru un valsts savstarpējo cīņu, vienas šķiras valdīšanu valstī. Valsts vēsture sākas ar feodālās valsts rašanos. Feodālās valsts galvenie iekšējie konflikti starp karaļa varu un baznīcas varu, valdnieku un parlamentu. Savā laikā bija antīkais feodālisms. Tikai tam nepiemita tāds dinamisms, kāds piemīt viduslaiku feodālismam. Tajā liela loma ir „mantiniekam”, varas pārejai no tēva dēlam, dinastijas radīšanai ar tās rezidencēm kā varas simboliem. Rodas dinastiskās valstis un pilsētas-valstis.

   Apakšnodaļā „Politikas filosofija” Špenglers sola sniegt „politikas fiziognomiku” – politiku tās praktiskajās izpausmēs, bet nevis politiku filosofu abstraktajos uzskatos. „Visa dzīve ir politika”, raksta autors. „Vai nu cilvēks aug jeb mirst. Nekāda trešā iespēja nav dota”. Valsts darbinieks ir reta parādība, jo tās pamatā ir apdāvinātība, kosmosa dotas spējas. Mēdz būt tikai personību vēsture un tāpēc ir tikai personību politika. Politiski apdāvinātas tautas nemēdz būt. Mēdz būt tikai tautas, kuras stingri paļaujas uz valdošo mazākumu, kuras stingri atrodas valdošā mazākuma rokās un tāpēc jūtas „labā formā”. Angļi nav labāki par citām tautām. Taču angļiem piemīt „uzticības tradīcija”. Ļaužu vairākuma politiskā apdāvinātība ir uzticība vadībai. 

   Špenglers, atbildot uz jautājumu, kā tiek veidota politika, vispirms raksturo politiskā darbinieka īpašības – politiskās spējas, politisko apdāvinātību. Politika ir māksla. Katrs politiķis ir nolemts savam laikam un sava laika uzdevumiem. Politiskām metodēm nav liela nozīme talantīga politiķa darbībā.

   Špenglers apskata politikas vēsturisko virzību, rodoties valdošām grupām, frakcijām, partijām, liberālismam, sociālismam, marksismam. Tiek apskatīta demokrātijas būtība, politiskā prakse dažādās zemēs un dažādos laikmetos. Autors raksturo masu kā elektorātu, brīvības izpratni, patiesības izpratni pūlī, politiskajā presē, vārda brīvības kontekstā, naudas lomu politikā.