ceturtdiena, 2017. gada 2. novembris

2.3. Arābu kultūras problēmas

3.nodaļa

2.3. Arābu kultūras problēmas   


   Otrās daļas trešā nodaļa saucas „Arābu kultūras problēmas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Vēsturiskās pseidomorfoģenēzes”, „Maģiskā dvēsele”, „Pitagors, Muhameds, Kromvels”.
   Par vēsturiskām pseidomorfoģenēzēm Špenglers dēvē īpašus gadījumus kultūru saskarē. Tas notiek, ja kāda sveša sena kultūra spiež uz jaunas kultūras malu ar tādu spēku, ka jaunā kultūra, kurai tā mala ir tās dzimtā mala, nav spējīga elpot ar pilnu krūti, kā arī nav spējīga ne tikai attīstīt savas kultūras tīrās formas, bet vispār nevar sasniegt savas pašapziņas pilnīgu attīstību. Jaunās kultūras spēki sastingst novecojušās kultūras ietekmes rezultātā, zaudē jauneklīgo enerģiju. Vienīgi naids pret svešo kultūru saniedz kolosālu apjomu. Tāds liktenis ir arābu kultūrai, kuras sākotne ir Babilonijas senajā civilizācijā, kuru divu gadu tūkstošu laikā pakļāva dažādi iekarotāji. Arābu kultūra ir maģiskā kultūra, kuras teritorija saskaras ar citām kultūrām un kuras izpratne ir svarīga pasaules apzināšanā. Arābu kultūra ir nepietiekami pētīta. To darīt traucēja valodas un reliģiskā barjera.
   Špenglers plaši raksturo Krieviju un tās elites māniju Krievijai uzpotēt Rietumu kultūru. Viņš atsaucas uz Dostojevska, Tolstoja uzskatiem par Eiropu, rietumniecisko. Krievijas vēsture tādējādi Špengleram kalpo kā piemērs vēsturiskajai pseidomorfoģenēzei.
   Špenglers vēršas pret sava laika zinātnes vienkāršoto attieksmi pret arābu kultūras ģenēzes pirmo posmu, kas bija pirms islama rašanās. Maldīgs esot priekšstats, ka arābi bija antīkās kultūras epigoni.
   Tekstā tāpat tiek aplūkota arābu reliģisko kultu loma kristiānisma ģenēzē, pakāpeniski izvēršoties monoteismā un saplūstot ar antīkās mitoloģijas kultiem. Austrumu kulti tika vispirms pārvērsti par romiešu kultiem.
   Autors raksturo jūdaismu. Špenglera ieskatā jūdaisma izpratnei ir nepieciešams ņemt vērā trīs momentus; jūdi ir nācija bez zemes, kas dzīvo tādu pašu nāciju vidē; Jeruzaleme bija Meka, svēts punkts, taču tā tautai nekļuva ne dzimtene, ne garīgais centrs; jūdi ir unikāli tikai tikmēr, kamēr pret viņiem tā izturās.
   Geto ir arābu dzīves veida tradicionāls formāts. Geto dzīvoja persieši, haldeji. Špenglers izvirza savu hipotēzi par haldeju reliģisko uzskatu vēsturisko attīstību. Idejiski tā ir radniecīga ar persiešu un jūdu reliģiskajiem uzskatiem. Persiešiem un haldejiem nevajadzēja sevi dēvēt par izredzēto tautu. Jūdiem piemita mazvērtības komplekss. Jūdi sava gūsta laikā sāka pielietot apgraizīšanu un sestdienas fenomenu, kam ir haldejiska izcelsme.
   Špenglers pret Jēzus Kristus tēlu, dzīves stāstu izturas kā ideoloģiski visietekmīgāko diskursu tā laika pasaulē. Dzīves stāsts ir ļoti aizkustinošs un savā emocionālajā spriegumā pārspēja mītus par tā laika citiem varoņiem, dievībām. Tāpat dzīves stāsts radīja jaunu izklāsta formu – Evanģēliju. Šī forma nebija ne antīkajā, ne arābu kultūrā. Kristietība ir vienīgā pasaules reliģija, kurā viena cilvēka liktenis tiek saistīts ar visu esamību.
  Reliģija ir metafizika. Aplami ir reliģijā saskatīt tikai morālo funkciju. Reliģiju vēlāk, pilsētu rašanās periodā, pārvērta par sociālo ētiku un morālistisku sludināšanu. Jēzum Kristum reliģija bija metafizika, no kā atteicās Rietumu kristiānisma civilizācija. Pāvels ir pirmais „pilsētas cilvēks” un pirmais „inteliģents”.

   Apakšnodaļa ar virsrakstu „Maģiskā dvēsele” ir veltīta arābu pasaules izpratnei. Špenglers arābu pasauli salīdzina ar alu, faustisko rietumu pasauli salīdzina ar plašām tālēm, antīko pasauli salīdzina ar ķermenisku priekšmetu kopumu. Arābu cilvēks ir maģiska persona. Patiesība maģiskajam cilvēkam ir cita, salīdzinot ar apollonisko cilvēku un faustisko cilvēku. Faustiskajam cilvēkam patiesība balstās uz viņa individuāli personisko spriedumu. Maģiskajam cilvēkam patiesība ir kolektīvs īpašums. Pie tam „griba” un „doma” cilvēkā ir dievības radīta, bet nevis cilvēka „es” garīgais produkts. 

otrdiena, 2017. gada 5. septembris

2.2. Pilsētas un tautas

2. nodaļa
2.2. Pilsētas un tautas

   2.daļas 2.nodaļa saucas „Pilsētas un tautas”. Nodaļā ir apakšnodaļas „Pilsētas dvēsele”, "Tautas, rases, valodas", "Pratautas, kultūras tautas, fellahu tautas".
   Vispirms autors emocionāli apraksta Mikēnu un Krītas savdabību un atšķirību vienai no otras, jo katrai ir sava dvēsele, kas atspoguļojās arhitektūrā, kā arī savstarpējās attiecībās, arheologu atsegto villu formā, atrastajos amatnieku darinājumos, kas liecina par „māksliniecisko amatu” augsto līmeni. Iespējams, liela nozīme bija ēģiptiešiem, kuri bija pametuši Nilas krastus un pārcēlušies uz Krītu.
   Pirmatnējais cilvēks Špenglera ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas kaut ko atraut sev no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai ar zemkopības rašanos. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Cilvēka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka māja ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī privātīpašumam. 
   Kas zemniekam ir viņa māja, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai, liecina par pastāvību. Turpretī civilizācijas cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs. Frāze „Ubi bene ibi patria” ir pareiza pirms un pēc kultūras. Tātad pirmatnējā mežonībā un civilizācijas stadijā.
   Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture.
   Pilsēta ir masu dvēsele, kas reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei.
   Špenglers raksturo pilsētas vēsturisko attīstību, kā rezultātā izveidojās lielas pilsētas un mazas pilsētas, kā arī galvaspilsētas un „pasaules galvaspilsētas”. Katrā no pilsētas veidiem ir sava atmosfēra, attieksme pret ekonomisko darbību, naudu. Pilsētu vēsture ir vienota ar buržuāzijas veidošanos. Buržuāzija ir tipiska pilsētas šķira.

   Tiek apskatīta „pasaules galvaspilsētu” specifika: atrautība no dabas, samākslotība, intelektuālā spriedze prot atpūsties vienīgi „izklaides” formā, un viss noslēdzās ar civilizācijas cilvēka statusa iegūšanu. Tas ir garīgi neauglīgs cilvēks, metafiziski pavērsts pret nāvi. Cilvēks neredz jēgu dzemdēt bērnus. Pilsētu inteliģence un feminisms veido vienu veselumu. Atsacīšanās no bērniem ir augsti attīstītās inteliģences pozīcija jau antīkajā laikmetā. Zemnieks izvēlas saviem bērniem māti, pilsētnieks izvēlas dzīves pavadoni. Zemniece ir māte, Ibsena daiļdarbu sieviete ir „intelektuāle”, pieder pati sev; bērnu audzināšanas problēmu vietā viņai ir „garīgie konflikti”. Daudzbērnu ģimenes sāk asociēties ar provinciālismu, provinci. Tā rezultātā civilizācijās samazinās iedzīvotāju skaits, un nelīdz nekādi pasākumi demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Tas tā notika jau Romas impērijā.
   Špenglers salīdzina kultūras formu valodu ar civilizācijas formu valodu. Kultūras formas piesaistītas attiecīgajai vietai, augsnei, saknēm. Ja kultūras formas atrauj no tās vietas, augsnes, saknēm, tad tās iet bojā. Civilizācijas formas nav nekam piesaistītas. Tās ērti jūtas visur. Tāpēc tās enerģiski izplešas.
   Špenglers kategoriski neatzīst jēdzienu „tauta”, kas sengrieķu un ķīniešu domāšanā nekad neeksistēja. Uz Zemes dzīvo nevis tautas, bet cilvēki. Tauta ir romantisks vārds, kas nav jālieto. Špenglers iesaka vārdu „rase”. Par rasi viņš sauc radniecīgu cilvēku kopumu, kas ir piesaistīts zināmai teritorijai. Rases sākums ir ģimene, turpinājums – cilts. Pamatā ir asinsradniecība un dzīves pastāvīna noteiktā ainavā. Rasei ir valoda, kas sākumā izteica atsevišķu cilvēku jūtas saskarsmē ar ārējo pasauli, bet vēlāk kļuva par cilvēku saziņas līdzekli. Rase ir kaut kas kosmisks un garīgs, astronomiski atkarīgs. Valoda ir kauzāla parādība. Rases instinkti un valodas gars ir dažādas pasaules. Uz rasi attiecas vārdu „laiks” un „tieksmes” visdziļākā būtība. Uz valodu attiecas vārdu „telpa” un „bailes” vidziļākā nozīme. Kā raksta Špenglers, „tagad tas viss ir aprakts zem vārda „tauta””.
  Raksturojot valodu, Špenglers izsakās par valodas zīmju kopu un valodas ekspresīvo iedabu, ko valodai piešķir attiecīgā rase – valodas lietotāja. Ekspresīvā iedaba nav atdarināma. T.s. mirušās valodas ir valodas kā zīmju kopas bez rases ekspresivitātes. Tāpēc nākas atšķirt „valodu” un „runu”. „Runa” ir ekspresīvā izpausme: rases emocionāli iesaiņotā valoda. Piemēram, mēs varam (raksta Špenglers) zināt ēģiptiešu valodu, bet nevaram zināt ēģiptiešu runu, jo nav seno ēģiptiešu.
   Tas pats attiecas uz mākslu. Mākslas stilu, formas u.tml. var iemācīties, nodot tālāk. Taču tas viss kļūs dzīvs tikai tad, ja saplūdīs ar mākslinieku ģildes māksliniecisko izjūtu, kļūs ģildei organiska sastāvdaļa.
   Cilvēku, rases dvēsele atspoguļojās mājā, kas vēsturiski veidojās kā ļaužu iekšējā izjūta. Mājas dvēsele un cilvēku dvēsele ir viens un tas pats. Nākas nošķirt dvēseles izteiksmes valodas pasauli no acij domātās izteiksmes valodas pasaules. Māja ir dvēseles izteiksme, arhitektūra ir acij domāta izteiksme.
   Špenglers interesanti raksturo cilvēku lietu pasauli – traukus, ieročus, apģērbu u.c. Materiālo lietu pasaule raksturo cilvēku dzīves veidu, darba veidu, karošanas veidu, un vienmēr ir zināms „pagarinājums” rokām. Lietu pasaules darinājumos cilvēku ieskatā ir ietverts burvestīgs spēks. Špenglera interesantais cilvēku lietu pasaules raksturojums ir lieliska liecība tam, ka „materiālā kultūra” un „garīgā kultūra” ir mākslīgs dalījums, jo viss attiecās uz „kultūru”, kaut gan pats Špenglers jēdzienu „kultūra” pamatā attiecina tikai uz garīgo sfēru.
    Špenglers, un tas arī ir interesanti, visu laiku izsakās par kosmosa ietekmi. Šī ietekme attiecas uz visu – cilvēku, rasi, māju, valodu.

   Valodas rašanos, attīstību un tās rezultātus Špenglers filosofiski izseko, beigās nonākot līdz valodas lietošanai dažādās diplomātiskajās manipulācijās, liekuļošanā, melošanā, kad melošanu atsedz arī žesti. Špenglers neatzīst iespēju konstatēt runas un vārdu sākotni. Valodas sākums atklājās reizē ar „mikroorganisma” rašanos. Valoda ir jau ieprogrammēta „mikroorganisma” struktūrā. Tāpat maldīgs esot priekšstats par „tīras” valodas pastāvēšanu. Tā nemēdz būt. Valoda vienmēr eksistē kopā ar žestiem, mimiku, uzsvariem. Svarīgs moments bija gramatikas, teikumu, darbības vārdu rašanās, paaugstinot abstrakcijas pakāpi valodas lietojumā.
   Rakstu valodas attīstība ir vienota ar izglītotību. Vārdi pieder katram cilvēkam. Rakstu valoda pieder tikai izglītotiem cilvēkiem. Pirmie izglītotie cilvēki ar rakstu valodas prasmi bija garīdznieki. Rakstu valoda atbrīvoja cilvēku no tagadnes diktāta. Rakstu valoda ir augstāks abstrakcijas līmenis nekā runa un klausīšanās. Rakstu valoda attīsta gramatiku līdz augstākajai pakāpei. Rakstu valoda atspoguļo sociālo stratifikāciju, vienmēr ir bijusi garīdznieku privilēģija. Ar laiku rakstu valoda attiecas uz aristokrātiju, pilsētniekiem, buržuāziju. Zemniecība nekad nav bijusi kompetenta rakstu valodā.
   Pēc valodas vēsturiskās attīstības apskata Špenglers pievēršas jēdzienam „tauta’, lai, kā viņš saka, ieviestu kārtību tautas formās, ko ir saputrojusi vēstures zinātne. Tāpat nepieciešams noskaidrot tautas kritērijus, atbildot uz jautājumu „Kas ir noteicošais tautas veidošanās procesā – asinis, valoda, ticība, valsts, ainava?”. Autors paskaidro, ka tautība ir apziņas rezultāts: cilvēks apzinīgi izvēlas sev tautību, vadoties no savas iekšējās izjūtas; no tās izjūtas, kura nosaka cilvēkam vistuvāko tautu, to tautu, kuru viņš izvēlas sev. Turklāt cilvēks to dara ar patosu. Tauta ir cilvēku savienība, kuras dalībnieki jūtas līdzīgi. Ja kopības sajūta izzūd, tad arī tauta izzūd. Ļoti svarīgi ir nošķirt tautas nosaukumu no pašas tautas. Tautas nosaukuma izvēlē ir liela daudzveidība.
   Špenglers par tautas vienojošo pamatu uzskata cilvēku grupas dvēseles vienotību. Tā var rasties dažādu vēsturisko notikumu rezultātā, aizstāvot savas intereses. Tautu veido liktenis, likteņa kopība zināmai ļaužu grupai. Noteicošais nav valodas kopība, kā arī ķermeņa izcelsmes vienotība. Tautu par tautu padara „mēs” iekšējā apziņa. Jo dziļāka šī apziņa, jo spēcīgāka ir vienotības apziņa, vienotības spēks. Eksistē enerģiskas un vājas, pārejošas un nesalaužamas tautas formas. Tautas var mainīt valodu, rasi, etnonīmu un valsti, taču kamēr ir dzīva tautas dvēsele, tauta var sev pievienot jebkuras izcelsmes cilvēkus un tos pārveidot. Asinsradniecība, tās tīrība ir zinātniska problēma, bet nevis tautas problēma, jo neviena tauta nav tīrasinīgi monolīta, bet sastāv no dažādām „asinīm”. Rasu naids ir mākslīgi radies bez jebkādas fizioloģiskās izcelsmes pamata. Rasu naids ir tumsonības rezultāts.
   Špenglers tautas iedala trijās grupās: tautas pirms kultūras, tautas kultūrā un tautas pēc kultūras. Tautas kultūrā ir visaugstākais līmenis. Tās tautas, kuras vēl nedzīvo ar savu kultūru, Špenglers iesaka dēvēt par „pratautām”. Tautas pēc kultūras viņš dēvē par fellahu tautām. Tautas ar kultūru Eiropā radās X gadsimtā, kad pēkšņi mostas faustiskā dvēsele. No karolingu impērijas sakšiem, švābiem, frankiem, vestgotiem, langobardiem negaidīti rodas vācieši, franči, spāņi, itāļi.
   Špenglers netieši izvirza jautājumu, kas ir primārais: tauta jeb kultūra, kura apgaro attiecīgo tautu. Viņš izsakās par tautām ar apolloniskā, faustiskā un maģiskā stila kultūrām. Maģiskā stila kultūra ir arābiem. Primārā ir kultūra, bet tautas ir tikai simboliskās formas, kurās saliedētie cilvēki izpilda savu likteni. Sanāk, ka kultūrai ir kaut kāda transcendentāla (kosmiska) sākotne.
   Par nāciju Špenglers sauc tautu, kas stila ziņā pieder vienai kultūrai. Nācijas pamatā ir ideja. Nācijas kopējo esamību nosaka kopējais liktenis, esamības laiks un vēsture, tautas kopīgā attieksme pret rasi, valodu, valsti, zemi, reliģiju.
   Pratautas un fellahu tautas pārdzīvo t.s. zooloģiskos bēgumus un paisumus, notikumus bez plāna, mērķa un bez noteikta ilguma, kad it kā visu laiku kaut kas notiek, bet patiesībā nekas nenotiek. Tautas ar kultūru dzīvo apmēram 10 paaudzes.
   Nācijā visa tauta nav vienmērīgi attīstīta. Nāciju veido tautas attīstītākais kodols – mazākums. Vēstures priekšā jebkuru nāciju reprezentē mazākums – dižciltīgie kā tautas zieds. Pilsētu attīstības rezultātā nācijas pamats kļuva buržuāzija. Tā nemēdz būt, ka „kultūras tauta” sakrīt ar visu tautu. Tas tā notiek tikai pratautās un fellahu tautās, kurās visi ir vienādi. Kamēr tauta ir nācija, tikmēr tajā ir mazākums, kurš visas tautas vārdā realizē tautas vēsturi.
   Antīkajā laikmetā cilvēks piederēja nācijai kā pilsonis; maģiskajās nācijās sakramentāla akta rezultātā; jūdu nācijās apgraizīšanas rezultātā; kristietības nācijās – kristīšanās paņēmiena rezultātā.
   Rietumos visas nācijas ir cēlušās no dinastijām. Tām piemīt vēsturiskuma izjūta: izjūta par vēsturisko izcelsmi, vēsturisko virzību, vēsturisko lomu vispār. Dinastijas apzinās savu ģeneoloģisko virzību, kas ir rases ideāls, attiecīgajai dzimtai/dinastijai turpinoties no vienas paaudzes uz otru paaudzi kā vienotai ģimenei. Antīkie cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no dieviem un mītu varoņiem. Faustiskā laikmeta cilvēki lepojās ar savu izcelsmi no viena senča. Rietumeiropā, kā raksta Špenglers, līdz 1789.gadam nācijas izpratnes pamatā bija dinastiskais princips, pēc minētā gada – arī valodas princips. Dinastijas ap sevi konsolidēja to sociālo veidojumu, ko sāka dēvēt par tautu, nāciju. Franču revolūcija sāka abstrakti tautā, nācijā iekļaut visus attiecīgās zemes iedzīvotājus. Tas bija process, kurā nacionāla apziņa sāka emancipēties no dinastijas principa. Tas bija racionālisma panākums. Vispārējās cilvēktiesības, brīvība un vienlīdzība ir literatūra un abstrakcija, bet nevis fakti. To norāda Špenglers. Racionālistiskā atsacīšanās no dinastijas lomas nevar iznīcināt tautas/nācijas atmiņā dinastijas lomu, kas saglabājas. Arī „dzimtā valoda” ir dinastijas vēstures produkts. Nācijai nevar piederēt katrs. Nācija nav visiem domāta. Nācijas piederība iedzimst tāpat kā rakstnieka, filosofa talants. Piederība nācijai ir nebūt visu cilvēku iekšējā spēja. Nācijā ir mazākums, kurš iedvesmo masas, rīkojās tautas/nācijas vārdā, interesēs. Vārdi „tauta mostas” ir tikai retoriska frāze un nekas vairāk. Mostas mazākums, modinot arī nāciju/tautu.



    

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

1.16. Divas kultūras = divas civilizācijas


   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.
   Krasu atšķirību saskatīja Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalni, mākoņi, horizots; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.
   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā) šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecās arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniskā noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.
   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, cienot Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).


trešdiena, 2016. gada 30. novembris

1.15. Budisms, stoicisms, sociālisms


   Tāds ir nosaukums pirmā sējuma piektās nodaļas otrai daļai.
   Pirmajā teikumā autors paskaidro „morāles fenomenu” kā dzīves garīgo interpretāciju, ko sniedz pati dzīve. Zemsvītras piezīmē morāles fenomens tiek raksturots šādi. Runa būs par apzinātu,  reliģiski filosofisko, morāli, kura tiek iepazīta, tiek pasniegta un ievērota. Runa nebūs par „rases dzīves taktu”, „tikumību”, kura eksistē zemapziņā. Apzinātā, reliģiski filosofiskā, morāle riņķo ap garīgajiem jēdzieniem labdabību un grēku, labo un ļauno. Otrā morāle („rases dzīves takta”) riņķo ap „asins” ideāliem (godu, uzticību, drosmi) un ap lēmumiem, kurus pieņem „takta izjūta” attiecībā pret to, kas ir cēls un kas ir banāls.
   Rietumu cilvēks vienmēr kaut ko pieprasa citiem. Tāds pieprasījums ir morāle. Tās normām visiem ir jāpakļaujās. Rietumu izpratnē morāle ir vara, iedarbošanās un valdīšana no attāluma. Rietumu morālās pretenzijas ir kopējas Nīčem un Luteram, pāvestiem un darvinistiem, sociālistiem un jezuītiem. Visiem no viņiem morālei ir vispārēja un mūžīga nozīme. Faustiskās esamības sastāvdaļa ir morāle. Kas to neatzīst, tas ir grēkotājs, atkritējs, ienaidnieks. Cilvēkam ir jādara, valstij ir jādara, sabiedrībai ir jādara viss atbilstoši morālei. Tā ir stingra prasība, kārtība. Bet tā tas ir tikai Rietumos. Tā tas nebija Indijā, Ķīnā un antīkajā laikmetā. Buda kalpo kā brīvs paraugs, Epikūrs deva labu padomu. Morāle neierobežoja gribas brīvību.
   Ja pieņemam, ka sociālisma morāle tiek uzspiesta visiem, tad faktiski visi cilvēki ir sociālisti, jo savu morāli vēlas uzspiest visai cilvēcei. Nīče necienīja „ganāmpulka morāli”, taču faktiski morāli pieprasīja visai cilvēcei, un viņa morāles analītika ir attiecināta uz visu cilvēci. Nīče nosoda katru, kurš nepieņem viņa morāli.
   Tā tas nebija Epikūram. Viņam neinteresēja citu cilvēku morālā rīcība. Epikūrs cilvēces pārveidošanai neveltīja nevienu savu domu. Antīkajam cilvēkam neinteresēja dzīve. Antīkā cilvēka dzīves ideālā neietilpa interese par dzīvi, kā tas ir faustiskā cilvēka dzīves ideālā. Antīkajā sabiedrībā bija morālais politeisms. Nīče, Rietumu sabiedrība atzīst tikai morālo monoteismu, kas Špenglera pārliecībā ir sociālisms. Visi pasaules reformātori būtībā ir sociālisti. Antīkajā sabiedrībā nebija reformātoru-sociālistu. Morālais imperatīvs kā morāles forma ir faustiskais.
   Faustiskajam cilvēkam visa pasaule ir kustība un virzība uz kaut kādu mērķi. Dzīvot nozīmē cīnīties, pārvarēt dzīves grūtības, kaut ko panākt. Cīņa par eksistenci ir eksistēšanas ideāla forma. Bez tās nav faustiskais cilvēks. Turpretī apolloniska cilvēka dzīvei nav nekādas mērķtiecības, kustības uz kaut kādu mērķi. Nav ne estētiskās, ne morālās mērķtiecības, vēloties kaut ko pārvarēt, noliegt, atmest un virzīties tālāk. Faustiskais cilvēks tiecās pēc progresa un cīnās par progresu. Pati cīņa par progresu viņā ir progress. Aicinot atteikties no „vecām” formām, tiek domāta tālāka virzība.
   Immorālais (tā saka Špenglers) faktiski ir jauns morāles veids. Pie tam ar pretenzijām būt labākam par iepriekšējo morāli. Tieksme pēc varas ir dominējošā tieksme. Viss faustiskais tiecās pēc neierobežotas kundzības. Turpretī apolloniskajā pasaules uztverē iecietība ir pati par sevi saprotama nepieciešamība. Iecietība piedera ataraksijas stilam, kas nepazīst gribas diktātu. Rietumu telpa ir saspringtības telpa; tai iecietība ir pagrimuma, novīšanas pazīme, simptoms un pašapmāns. Faustiskajam instinktam, kuram piemīt darbīgums, gribasspēks, vertikāla tendence gotiskajās katedrālēs, tieksme pēc tāluma un nākotnes, iecietība ir vajadzīga tikai priekš sevis, savas aktivitātes kāpinājumam. Sofokla varonis vēlas būt un „klusu” dzīvot; Šekspīra varonis vēlas uzvarēt.
   Nepareizi ir kristietību saistīt ar morālo imperatīvu. Nevis kristietība pārveidoja faustisko cilvēku, bet gan faustiskais cilvēks pārveidoja kristietību, radot ne tikai jaunu reliģiju, bet arī jaunu morāli. Tās īpašības: tieksme pēc varas, cenšanās šo morāli pārvērst par universālu morāli visai cilvēcei kā vispārējo patiesību, kā arī pārveidot, pārvarēt, iznīcināt jebkuru citu morāli.
   Morāles eksistē tik daudz, cik daudz eksistē kultūras. Katrai kultūrai ir sava tikai tai raksturīga morāle kā iekšējā nepieciešamība a priori veidā un ar savu stilu. Katrs cilvēks var morāli vai amorāli darīt „labo” vai „ļauno”, bet tas notiek viņa kultūras robežās. Vispārcilvēciska morāle neeksistē. Cilvēks var dzīvot tikai ar savas kultūras morāli. Viņš nevar izmantot citas kultūras morāli. Tāpēc cilvēku nevar izmainīt speciāla projekta veidā.
   Ētiskais sociālisms ir tāds prāta noskaņojums darbībā, kura centrā ir rūpes par laikabiedriem un pēcnācējiem. Antīkā cilvēka katarse bija apolloniskā cilvēka izlādēšanās no tā visa, kas nebija apolloniskais; proti, statisks miers, no gribas novērsies ētoss. Šekspīra traģēdijās ir dinamiska attīstība un katastrofa.
   Līdzcietība ir bīstams vārds. Faustiskā līdzcietība nav izpētīta; arī kristiānisma līdzcietība nav izpētīta.
   Līdzcietība var būt gan upurēšanās, gan kaislības uzliesmojums; līdzcietība ir atkarīga, kā raksta Špenglers, no rases izjūtas.
   Faktiski kristiānismā morāle bija spēcīga un spēcīgi iemiesojās valstsvīros, karavadoņos, imperatoros. Morāle nebija saistīta ar līdzcietību.
   Kants neatzina līdzcietību. Līdzcietība bija pretrunā kategoriskajam imperatīvam, saskaņā ar kuru dzīves jēga ir darbība, bet nevis pakļaušanās lēnīgām noskaņām. Nīčes „vergu morāle” ir fantoms, viņa „kungu morāle” ir realitāte. Špenglera ieskatā „vergu morāle” ir saskatāma viņa laika demokrātiskajā un liberālistiskajā sabiedrībā, to asi kritizējot. Faustiskais cilvēks ir  dinamiskās kultūras, enerģiskās un imperatīvās kultūras tips.
   Sociālisms savā augstākajā būtībā tāpat kā viss faustiskais ir galējs ideāls, kas ir pateicīgs savai popularitātei pārpratuma dēļ. Triviāla un virspusēja tendence ir tieksme pēc vispārējās labklājības, brīvības, humānisma, laimes. Cilvēks pats par sevi ir visu lietu mērs. Tāda ir kungu morāle statistiskajām dvēselēm.
   Katras civilizācijas svēta iezīme ir vērtību pārvērtēšana, par to rakstīja Nīče. Katra civilizācija pārkaļ kultūras visas formas, tās savādāk skaidro un  izmanto. Civilizācija neko nerada, bet dod tikai savas interpretācijas. Tāds ir šo laikmetu, vērtību pārvērtēšanas laikmetu – civilizācijas laikmetu, negatīvais aspekts. Ja kultūrā sākās vērtību pārvērtēšana, tad kultūrā ir sācies civilizācijas laikmets. Tāds ir Špenglera viedoklis.
   Viņš piemērā par kultūras pāreju civilizācijā min antīkās kultūras vēlīno posmu, kad ilgi agonēja apolloniskā dvēsele. Antīkās urbanizētās un intelektualizētās dzīves norietu iezīmēja visu vērtību pārvērtēšana. Mūsdienās notiek tas pats ar Rietumu kultūru – visu vērtību pārvērtēšana, dzīves ideālu pārvērtēšana. Rietumu kultūrā Russo bija pirmais dedzīgais kultūras visu formu noliedzējs un vērtību pārvērtētājs ar lozungu „atgriezties pie dabas”, praktisko racionālismu, kad bezgarīgais prāts vēlas atbrīvoties no kultūras formu varas, ietekmes, simbolikas. „Kultūra tiek iznīcināta dialektiski, kas nozīmē „nihilisma augšupeju”, kā teica Nīče. Eiropā gara izsmeltība iestāsies pēc 2000. gada, kā raksta Špenglers.
   Kultūra un civilizācija, - tas ir garīguma dzīvs organisms un tā mūmija. Kultūra ir garīguma dzīvs organisms, bet civilizācija ir šī organisma mūmija. Kultūras cilvēks dzīvo garīgo dzīvi, pārtiek no garīgās dzīves; civilizācijas cilvēks sev prieku atrod ārējā dzīvē. Kultūra ir pati par sevi saprotama lieta. Kultūras vide cilvēkam ir dabiska vide, cilvēks šo vidi uztver kā dabisku fenomenu; kultūras cilvēki dzīvo neapzinīgi; civilizācijas cilvēki dzīvo apzinīgi ar savu materiālistisko pragmatiskumu un racionalitāti. Zemniecība urbanizētajā pasaulē ir kultūras palieka, kuru pilsētnieki izsmej. „Fausta” otrā daļa ir civilizācijas portrets – prakticisms, ārējās vērtības, nākotnes kaislības, ārējais mehānisms iekšējā organisma vietā.
   Kultūras cilvēkam ir instinktīvā morāle, dzīvojot dabisku dzīvi. Tiklīdz dzīve parāda noguruma pazīmes mākslīgajā dzīves vidē lielo pilsētu garīgajā pasaulē rodas nepieciešamība pēc teorijas, lai mākslīgi inscenētu morāli; tiklīdz morāle kļūst analīzes objekts, morāle pārvēršās problēmā. Kultūras morāle eksistē organiski, dabiski; civilizācijas morāle ir morāle, kuru meklē, vēlas definēt mākslīgi. Kultūras morāle ir pārāk dziļa, lai tiktu loģiskā veidā izsmelta; civilizācijas morāle ir loģikas funkcija. Kantam, Sokrātam ētika ir vienkārša dialektika, jēdzienu spēle, metafiziskās sistēmas noapaļojums. Kanta kategoriskais imperatīvs ir abstrakts formulējums tam, kas Kantam šķita pats par sevi saprotams. Grieķijā, sākot no Zenona, Rietumos, sākot no Šopenhauera, viss izmainās. Sāka meklēt, izdomāt, forsēt to, ko instinktīvi vairs nevarēja saskatīt. Morāles normas sāka tāpēc apstiprināt mākslīgi – izdomāja normas. Tā sākās civilizācijas ētika, kas ir nevis dzīves projekcija apziņā, bet gan apziņas projekcija dzīvē. Civilizācija rada praktisko morāli, kurai jāreglamentē dzīve, jo pati dzīve jau vairs nespēj sevi reglamentēt. Kultūras morāle ir putna skatījums no augstuma; civilizācijas morāle ir vardes skatījums no zemes. Ir kultūras traģiskā morāle un ir civilizācijas plebejiskā morāle. Kultūras traģiskā morāle apzinās esamības slogu un ir lepna par šī sloga nešanu. Civilizācijas plebejiskā morāle XIX gs. ir nodarbināta ar darbības plāna sastādīšanu sava likteņa apkalpošanā. Intelektuālais aukstums un intelektuālais tukšums valda civilizācijā. Tajā valda darba filosofija – prastuma kalngals, kad garīgais ir cilvēkiem pilnīgi vienaldzīgs.
   Katrai kultūrai piemīt savs paņēmiens novīšanai, apslāpšanai, nodzišanai. To nosaka šīs kultūras dzīve. Katras kultūras būtība ir reliģija; civilizācijas būtība ir irreliģiozitāte, kā raksta Špenglers. Iekšējās reliģiozitātes nodziešana ir pagrieziens no kultūras uz civilizāciju – kultūras klimaktērijs, klimakss.
   Špenglers saka, ka visas grimstošās kultūras cer uz „jaunu cilvēku”. Šajā sakarā iederas zināma atkāpe. Rainis XIX gs.beigās cerēja uz „Nākotnes cilvēku”. XXI gs. sākumā cerības tiek liktas uz postcilvēku. Postcilvēks ir simbols pilsētnieku masai bez etniskajām, kultūras saknēm; runa ir par padibenēm, bet nevis par tautu; tautu ir nomainījušas padibenes; avīžu un grāmatu lasītājus ir nomainījis interneta piemēslotājs, sociālo tīklu deģenerāts; postcilvēks nav tas pats, kas masu cilvēks XX gs. sākumā; postcilvēks vispār neciena cilvēkus; masu cilvēks bija viduvējības kulta patriots; postcilvēks ir deģenerācijas patriots, izpriecu mīļotājs, postmodernisma, neoliberālisma, pseidodemokrātijas propagandas objekts.
   Špenglers uz sociālismu lūkojās nevis kā uz ekonomisko kustību, bet gan kā uz civilizētas ētikas faustisko piemēru. Sociālisms ir gan nākotnes tēls, gan pagrimuma tēls. Špenglera laika cilvēki visi esot sociālisti, pašiem to vēloties vai nevēloties. Pat sociālisma opozīcijai ir sociālisma forma. Romas vēlīnajā posmā visi bija stoiķi, paši to apzinoties vai neapzinoties. Pēdējā pirmskristiānisma gadsimtā latīņu valoda bija stoicisma pats varenākais rezultāts. Ētiskais sociālisms ir dzīves izjūtā maksimāli sasniedzamais līmenis, kura pamatā ir noteikti mērķi. Mērķis ir mirušais, kustība ir dzīve. Ja interesē mērķis, tad tas liecina par dzīves apstāšanos. Šodien teiktu – stagnāciju. Ētiskais sociālisms nav līdzcietības sistēma, humānisma, miera un rūpju sistēma, bet ir sistēma gribas varas tieksmei. Ētiskais sociālisms ir imperiālistisks. Tas vispārējo labumu vēlas sniegt enerģiskākajiem, aktīvākajiem, dodot tiem neierobežotu varu. Ētiskais sociālisms nav adresēts vājajiem, nabadzīgajiem. Ētiskajā sociālismā neietilpst labdarība. Sokrāta formulu „Zināšanas – labdaris” Bekons nomainīja ar formulu „Zināšanas – spēks”. Stoiķi pasauli uztvēra tādu, kāda tā pastāv. Sociālists tiecās pasauli pārveidot un papildināt ar savu garu. Stoiķis piemērojās, sociālists pavēl, lai visa pasaule būtu pārklāta ar viņa vērojumu; sociālista tirāniskā tendence vēlas visu pasauli pieskaņot vispārējam likumam, kas atbilst viņa gribai, dvēselei. Darbs kļūst faustiskās aktivitātes galvenā forma, jo dzīve ir darbība faustiskajā ieskatā.
   Darbs kā mērķis sociālismā ir galvenais. Antīkā laikmeta cilvēks gribēja zināt par nākotni; faustiskais cilvēks vēlas veidot nākotni.
   Pēc sarunas par morāli Špenglers vēlas kaut ko teikt par „filosofijas vēstures morfoloģiju”.  
   Filosofija neeksistē. Katrai kultūrai ir sava filosofija, kas ir daļa no kultūras simboliskās izteiksmes un ar saviem problēmas risinājumiem un domāšanas metodēm rada zināmu prāta ornamentiku stingrā radniecībā ar arhitektūru un  tēlotājas mākslu. Galvenā vērtība ir nevis vārdiski sasniegtajai „patiesībai”, bet gan filosofisko skolu, konvenciju un formu daudzveidības bagātībai. Galvenais ir jautājumu formulējums, bet nevis atbildes. Filosofijas vēsture virzās no reliģiski metafiziskas problemātikas līdz „domāšanai par domāšanu”, atsakoties no reliģiskās ievirzes un ietekmes. Taču ir civilizācijas filosofija. Tā sākās pēc Aristoteļa un pēc Kanta. Katrā kultūrā ir augšupejoša domāšana, kura pievēršās pamatjautājumiem un visbūtiskākajiem jautājumiem, cenšoties uz tiem atbildēt dažādā veidā. Katrā kultūrā ir arī lejupslīdoša domāšana, kurai izziņas problēmas liekas atrisinātas, novecojušas un nevajadzīgas problēmas. Sākās necienīga attieksme pret metafiziku. Tiek atzīta vienīgi praktiskā domāšana, kas tiek pasludināta par galveno domāšanas veidu.
   Rietumos nostiprinās mūsdienīguma filosofija, pievēršoties sava laika problemātikai un galveno uzmanību veltot sava laika sabiedrības kritikai. Filosofija atsakās no filosofiskās problemātikas un pievēršās sociālajai problemātikai. Filosofija kļūst sociālā filosofija. No Hēgeļa izaug marksisms, anarhisms (Štirners) un sociālās drāmas problemātika (Gebbels).
   Sociālisms ir politiskā ekonomija, kas pārvērsta ētiskajā. Turklāt imperatīvajā ētiskajā. Kamēr eksistēja liela stila metafizika politiskā ekonomija bija zinātne. Kad filosofija kļuva praktiskā ētika, šī praktiskā ētika kļuva „pasaules domāšanas pamats”, kā raksta Špenglers.
   Filosofs nevar izvēlēties savas tēmas. Nav mūžīgo jautājumu; sastopami tikai tādi jautājumi, kurus ir izjutis un formulējis filosofs, balstoties uz konkrētu esamību. Katram laikmetam ir savas tēmas.
   XIX gs. filosofija ir tikai ētika un tikai sabiedrības kritika. Traģiskās filosofijas vietā stājās filosofiskais plebejisms ar filosofējošiem plebejiem. Dominē viena tendence – atspoguļot attīstību. Attīstības ideja ir darvinisma, marksisma mācības pamatā. Attīstības ideja plakanā veidā, civilizācijas redakcijā, ir ar politekonomisku, bioloģisku nokrāsu. Attīstības ideja ir faustiska ideja.

   Nīče bija sociālists, pats to neapzinoties. Viņa instinkti bija sociālistiski, taču viņa lozungi nebija sociālistiski. Toties instinkti bija sociālistiski – praktiski un orientēti uz cilvēces fizioloģisko glābšanu.

1.14. Dvēsele un dzīves izjūta


   Pirmā sējuma piektā nodaļa (tā sastāv no divām daļām) ir veltīta „dvēseles ainai un dzīves izjūtai”. Pirmā daļa saucas „Par dvēseles formu”. Špenglers sāk sarunu ar vēlēšanos noskaidrot, vai ir iespējams dvēseli analizēt zinātniski un vai ir iespējama abstrakta zinātne par dvēseli.
   Špenglers atsaucās uz ticības lomu. Katrs profesionāls filosofs esot spiests apriori ticēt tādu objektu esamībai, kurus ir iespējams ar prātu izskaidrot. No šīs ticības esot atkarīga filosofa garīgā eksistence. Tāpēc katra pat visskeptiskākā psihologa un loģikas pārstāvja darbībā ir punkts, kurā apklust kritika un sākās ticība. Tas ir punkts, kurā pat visstingrākais analītiķis pārstāj pielietot savu metodi, jo viņš pats kļūst metodes objekts. Kants esot bijis pārliecināts, ka ar domāšanas palīdzību var noskaidrot domāšanas formas. Arī psihologi esot pārliecināti par iespēju analizēt dvēseles struktūru – elementus, funkcijas, kompleksus.
   Tomēr, raksta Špenglers, viss nav tik vienkārši. Neviens psihologs vēl nav spējis reāli analizēt vai definēt, kas ir griba, nožēla, bailes, greizsirdība, garastāvokļa kaprīzes, mākslinieciskā intuīcija. Galvenais iemesls ir nespēja ar vārdiem aprakstīt dvēseles stāvokli. Vārds kā skaņa, kā poētisks elements var radīt sakarību starp dvēseles uzplūdiem. Taču vārds kā jēdziens zinātniskajā prozā to nespēj. Vēlēšanās iegūt precīzas ziņas par dvēseli ir bezjēdzīga vēlēšanās. 
   Galvenais iemesls ir kritiskās domāšanas nepilnība. Kristiskā domāšana var precīzi analizēt tikai „pasauli kā dabu”; proti, dabas pasauli. Dvēseli abstraktā domāšana nevar analizēt. Dabas zinātnei un cilvēka zinātnei nav nekā kopēja mērķu ziņā, metožu un pētniecisko ceļu ziņā. Dvēseles kustības var atspoguļoties skatienā, žestos, mīmikā, mūzikas skaņā, kādā kustībā. Šī dvēseles īstā „valoda”vienmēr paliks nezināma citiem. Mēs redzam tikai ārējo pasauli; neredzam iekšējo pasauli. Taču mēs jūtam tās klātbūtni citos cilvēkos un sevī. Dvēseles aina ir mistiska. Dvēsele ir pretēja pasaule dabas pasaulei. Tā tas ir mūsu priekšstatos. Katra psiholoģija savā ziņā ir antifizika.
   Interesanti autors izskaidro psiholoģijas darbību. Iegūt precīzas ziņas par noslēpumaino dvēseli ir bezjēdzīgi. Taču tas notiek „vēlīnas pilsētas kultūras vajadzību” dēļ domāt abstrakti, radot „iekšējās pasaules fiziku” ar dažādu jēdzienu palīdzību. Špenglera skaidrojumu var saprast dažādi. Viņš varbūt gribēja norādīt par jauno laiku cilvēku māniju visu precīzi izzināt formulu un jēdzienu valodā. Empīrisma laikmetā tāda attieksme bija iespējama. Špenglers ironizē par dvēseles aprakstā lietoto terminoloģiju, kas pārņemta no fizikas, matemātikas. 
   Katra dvēseles iepazīšana vienmēr ir kādas konkrētas dvēseles iepazīšana. Katra dvēseles iepazīšana patiesībā ir paša pētnieka savas dvēseles iepazīšana. Pētnieka dvēsele vienmēr atrodās opozīcijā citiem cilvēkiem,- pētnieks sevi pretstata citiem. Pretstats ir pētījuma metode, saturs.
   Tas attiecas arī uz svešas kultūras izpratni. Pētnieks var svešo kultūru vērtēt tikai no savas garīgās pozīcijas. Špenglers paskaidro, ka katrai kultūrai ir „sava sistemātiskā psiholoģija”, kā arī savs cilvēku un dzīves pieredzes iepazīšanas stils.

   Špenglers salīdzina apollonisko dvēseli un faustisko dvēseli. Pirmajai piemīt dvēseles statika, otrajai – dvēseles dinamika. Dvēseles maģiskā aina veidojās, pateicoties gara un dvēseles noslēpumaino substanču duālismam. Abām substancēm nepiemīt ne apolloniskais statiskums, ne faustiskā dinamika. Sakarības starp abām substancēm ir neskaidras. Tāpēc nākas runāt par šo sakarību maģiskumu.
   Dvēseles ainā ietilpst domāšana un griba, kas izpaužās attieksmē pret ārējās pasaules telpas virzienu un apjomu, vēsturi un dabu, likteni un kauzalitāti. Griba saista nākotni ar tagadni, domāšana saista neierobežoto ar esošo. Faustiskā kultūra ir gribas kultūra, faustiskā ētika ir „Es” pilnveidošanās, morālais darbs ar „Es”. Krievu dvēsele ir bezgribas dvēsele. Tā pašaizliedzīgi tiecas uz vispārējās brālības pasauli. Tai ir sveša pilnveidošanās „Es” vārdā. Krievu dvēsele „Es” prioritāti uzskata par Rietumu godkārību un izvirtību. Raskoļņikova vaina ir visu vaina. Viņa grēks ir „Mūsu” grēks. Krievu priekštats par patiesību ir kolektīvs fenomens.
   Divas pretējas kultūras iezīmes (raksturs – žests) ir sekmējušas divas principiāli atšķirīgas traģēdijas formas: faustisko raksturu drāmu un apollonisko cēlo žestu drāmu. Špenglers to pamato, detalizēti analizējot dramaturģisko materiālu. Žāstu drāmā nav iekšējās pasaules atveidojuma. Raksturu drāmā iekšējās pasaules atveidojums ir galvenais. Tāds varētu būt Špenglera analīzes kopsavilkums. „Faustiskā traģēdija biogrāfiska, apolloniskā – anekdotiska”. Faustiskajā traģēdijā runa ir par visas dzīves virzību; apolloniskajā traģēdijā runa ir par dzīves mirkli. Špenglera ieskatā mūsdienu cilvēki drāmu uztver kā aktivitātes maksimumu, bet grieķi uztvēra kā pasivitātes maksimumu. Aristotelis drāmu nosauca par notikuma atdarinātāju. Antīkajā drāmā tika pieprasīta mīmikas sastingusi maska, aizliedzot garīgo raksturojumu.
   Autors plaši raksturo antīkās daiļrades un Rietumu daiļrades pieejamību plašai auditorijai. Viņš saka, ka Rietumu visi lieli radītāji nebija pieejami plašai auditorijai. Antīkajā kultūrā nebija tas, kas ir sastopams Rietumu kultūrā; proti, formas izsmalcinātība. Piemēram, provansas kultūra, rokoko arhitektūra ir pieejama tikai „augstāko cilvēku mazskaitliskai klasei”. Tas attiecas arī uz Renesansi, kas bija adresēta tikai izredzētajiem prātiem, gaumei, apzināti izvairoties no pūļa, kuram tas viss neinteresēja un kas pret Renesanses šedevriem izturējās ne tikai vienaldzīgi, bet izmantoja katru izdevību iznīcināt mākslas darbus.
   Špenglera ieskatā arī Rietumu zinātne attīstās arvien vairāk priekš nedaudziem. Teorētisko fiziku pasaulē ir spējīgi saprast kādi 1000 cilvēki. Vēl mazākam cilvēku skaitam ir pieejama jaunākā matemātika. Kā viņš saka, „mums ir tikai māksla priekš māksliniekiem, matemātika priekš matemātiķiem, politika priekš politiķiem”. Tā nebija antīkajā sabiedrībā. Tajā nepastāvēja no vienas puses zināšanas tikai nedaudziem, bet no otras puses – profāni. Antīkajā sabiedrībā neeksistēja polarizācija – zinātājs-profāns. Rietumu sabiedrībā tāda polarizācija ir izteikta. Tai ir simbolisks raksturs. Tā liecina par faustiskā gara dominēšanu. Ja Rietumos sāk izzust šī polarizācija, tad tas ir saistīts ar kultūras norietu. Mākslas, zinātnes triviāluma pieaugums turpmāk veicinās mākslas un zinātnes izredzētības pieaugumu, mākslas un zinātnes noslēgšanos šaurā izredzēto cilvēku grupā.

   Neviens antīkās mākslas darbs netiecās pēc sakariem ar skatītāju. Tas nozīmētu tādu formu valodas izvēli, kas būtu saprotama skatītājiem. Antīkā statuja ir pilnā mērā eiklīdisks ķermenis, bez laika un ne ar ko nav vienota, pilnīgi noslēgusies sevī. Statuja klusē. Tā ir bez skatiena. Tā neko nezina par skatītāju. Statujā iemiesojās apolloniskā dzīves uztvere. Viss radikāli izmainījās turpmākajā mākslā pēc antīkā laikmeta. Statuju un portretu acis dedzīgi raugās uz pasauli, uz skatītāju. Špenglers analizē konkrētus Rietumu mākslas darbus – faustiskās tendences, būtības darbus. Viņš salīdzina grieķu, romiešu intereses trūkumu citu zemju, planētas iepazīšanā pretstatā kolumbiskajām kaislībām Eiropas turpmākajā vēsturē.

1.13. Dabas izziņa


   Pirmā sējuma sestā nodaļa saucas „Faustiskā un apolloniskā dabas izziņa”. Vispirms Špenglers kritizē Helmholca teoriju par kustību un mehāniku. Minētā teorija esot faustisks risinājums. Kustība nav tīri mehānisks lielums. Špenglers raksta, ka viss precīzais ir bez jēgas; jebkurš fizikālais novērojums ir tā būvēts, ka tā rezultātu pierāda tikai zināms skaits tēlainu pieņēmumu, kas rada pārliecinošu iespaidu. Bez tēlainā konteksta skaitļi ir tukši un neko neizsaka. Savukārt tēlaino kontekstu nosaka cilvēka kultūra, laikmets un citi apstākļi – zinātniskā skola, tradīcijas. Ticība un „izziņa” ir iekšējās pārliecības divas formas. Skaitļi nav galvenais. Katras kultūras cilvēks tiecās dabu izprast un iedziļināties dabā, bet nevis vienīgi dabu izmērīt skaitļos. Skaitļiem ir jābūt noslēpuma atslēgai. Skaitļi visu neizskaidro un nepaskaidro. Jebkurš eksperiments, jebkura metode, jebkurš novērojums izaug no vispārējās apjausmas, kas neietilpst tikai matemātikas robežās. Katra zinātniskā pieeja liecina par simbolisko priekšstatu līdzekļiem. Tikai kultūra izšķir katru zinātnisko likumu; zinātnisko likumu nosaka liktenis – kauzalitāte (cēloniskā nosacītība). Jebkuras teorijas dzīves ilgums ir liktenis. Katrā faktā ietilpst teorija. Par to esot rakstījis Gēte. Fakts eksistē priekš tā, kuram kalpo attiecīgais fakts.
   Rietumu fizika dabu skata no mehānikas pozīcijām. Taču dabas zināšanu pamatā ir reliģiskā ticība – zināma dogma, reliģiska pasaules aina. Dabaszinātnes nav bez reliģijas – iekšējās patiesības, iekšējās atbilstības. Var būt tikai antropomorfi priekšstati. Citas „patiesības” nav iespējamas. Cilvēka īpašību piedēvēšana dabas parādībām (antropomorfisms) ir dabas izziņas pamatā. Uz katru fizikas teoriju attiecās vārdi „cilvēks radīja dievu atbilstoši savas tēlam”. Arī katrā fizikas teorijā ir redzams tās autors. Katra kultūra izstrādā savu dabaszinātni. Skaitļi, formulas , likumi bez cilvēku cilvēciskuma klātbūtnes neko neizsaka. Faustiskais cilvēks radīja neierobežotas telpas dinamiku, bezgalīga tāluma fiziku. Vispār ir trīs fiziskās sistēmas – apolloniskā, maģiskā un faustiskā.
   Cilvēka domāšana vienmēr ir kauzāli noteikta. Špenglers analizē attieksmi pret atomu antīkajā variantā un faustiskajā variantā. Antīkajā izpratnē atomi ir miniatūras formas, Rietumu izpratnē – minimāli kvanti, enerģijas kvanti. Antīkajā izpratnē atomi ir uzskatāmības un tuvības iznākums; Rietumu izpratnē – abstrakcijas iznākums.
   Špenglers raksta par „atomistikas” un „ētikas” iekšējo radniecību. Faustiskā dvēsele, kurai esamība ir ilūziju pārvarēšana, kurai sajūtu pamatā ir vientulība un kurai skumju pamatā ir bezgalība, iekļauj noslēgtības, tāluma, izolācijas prasību visās reālijās - sabiedriskās, garīgās, mākslinieciskās pasaules visās formās.
    Faustiskā cilvēka (Nīčes) prasība bija distancēties; antīkā cilvēka prasība bija tuvība, atbalsts un kopīgums. Rietumu fizikas pamatā ir spriedze. Starp antīkā kosmosa atomiem nav iekšējās spriedzes, distances prasības, gribas diktāta. Toties mūsdienu fizikas pamatā, raksta Špenglers, ir spriedzes princips. Tādu principu nosaka attieksme pret enerģiju, vēlēšanās pārvaldīt dabu.
   Atomistika ir mīts, bet nevis pieredze. Priekšstats, ka eksistē formas izjūta un pasaules izjūta pati par sevi neatkarīgi no izzinošā subjekta, ir kritisks aizspriedums.
   Špenglers citē Gēti: „Dabai nav sistēmas; tas ir, daba pati ir dzīve un plūšana no nezināma centra uz neizsakāmu robežu”. Dabu var izzināt, un dabu var vērtēt. Tam, kurš izzina dabu, ir gatava sistēma; bet tā ir tikai sistēma, un nekas vairāk. Zinātniski var pamatot tikai tad, ja balsties uz esošo, realizēto un meklē „pamatus” esošajam un realizētajam; tātad no esošā un realizētā nākas atgriezties pagātnē noietajā ceļā; taču atgriezties var tikai domās, bet nevis dzīvošanā.
   Dabas iepazīšana ir izziņas funkcija, kas ir pakļauta noteiktam stilam. Dabaszinātņu formu pasaule atbilst matemātikas, reliģijas, tēlotājas mākslas formu pasaulei.
   Mīti nav pirmatnējo cilvēku izgudrojumi. Mīti neizbeidzās reizē ar pirmatnējo cilvēku vēstures beigām. Gluži pretēji. Mītiskums piemīt augsti attīstīto kultūru sākuma periodam. Tajā var saskatīt episko laikmetu, kad katrā kultūrā formējas mītiskā pasaules aina jaunai reliģijai.
   Mīts kā reliģiski intuitīvs veidojums nav izzināms. Faustiskā mitoloģija radās ģermāņu bruņinieku laikmetā 900.-1200.g. Mītu izpratnē mītu rašanās apstākļiem nav nekādas nozīmes. Izejas pamats, pasaules izjūtas geštalts un neapzinīgais radīšanas process nav aprakstāms nevienā valodā.
   Špenglers raksturo ateismu. Katrai reliģiskajai sistēmai ir savs antipods – ateistiskas tendences. Faustiskajā dvēselē būtiskākais ir dogma, bet nevis vizuālais kults. Katrai kultūrai ir savs ateisms. Ateisms var būt saistīts ar zināmu pretrunīgumu cilvēka rīcībā. Cilvēks var izteikties par savu neticību Dievam, taču tajā pašā laikā var lūgt Dievu nepieciešamības gadījumā, izjūtot garīgi šo nepieciešamību.
   Faustiskā reliģija nepieļauj sirdsapziņas brīvību. Tas būtu pretrunā šīs reliģijas dinamikai. Netiek pieļauta arī brīvdomība,- sārti, giljontīnas, grāmatu dedzināšana, grāmatu noklusēšana, sprediķa vara, preses vara. Nemēdz būt ticība bez noslieksmes pēc ilūzijas vienā vai otrā formā.
   Rietumu fizikai, raksta Špenglers, savā dziļākajā būtībā piemīt dogmatisks raksturs, bet nevis kultūras raksturs. Fizikas saturs ir spēka dogmats, mācība par mehānistisku darbību, bet nevis mehānistisku stāju Visumā. Spēks ir mitoloģisks lielums, kura sākums ir nevis zinātniskā pieredze, bet gan cenšanās iepriekš nosacīt zinātniskās pieredzes struktūru. Spēka dogmats ir vienīgā tēma faustiskajā fizikā. Spēka dogmats vijas cauri visam – arhitektūrai, glezniecībai, dabaszinātnēm. 17.gs. spēks kā tēls Galileja, Ņutona, Leibnica darbos figurēja reizē ar spēka tēlu glezniecībā; 18.gs., klasiskajā mehānikas gadsimtā, spēka tēls Laplasa, Lagranža darbos figurēja reizē ar spēka tēlu Baha mūzikā; 19.gs. spēks nonāca pašmērķīga analītiskuma rokās. Savukārt entropijas izpratne nosaka vienvirziena tendences dabas izpausmēs. Entropijas pētījumi vedina uzskatīt, ka teorētiski visiem procesiem ir jābūt atgriezeniskiem, kas ir dinamikas galvenā prasība. Taču entropijas pētījumi pierāda, ka visi procesi īstenībā ir neatgriezeniski – neviens izjaukts stāvoklis nevar tikt atjaunots ideālā sākotnējā stāvoklī. Tāpēc precīzo metožu vietā sāk darboties statikas metodes. Bet tas nozīmē sekojošo. Statika tāpat kā hronoloģija pieder organiskajai sfērai – mainīgajai dzīves kustībai, liktenim, gadījumam, bet nevis likumu un kauzalitātes sfērai. Statika tiek izmantota politiskās, ekonomiskās, tātad – vēsturiskās attīstības faktoru raksturojumā. Statikā uzpeld dzīves formu elementi: augšana, novecošana, dzīves ilgums, virziens, nāve. Tas liecina par pasaules procesu neatgriezeniskumu. Fausts traģēdijas otrajā daļā mirst, jo sasniedzis dzīves mērķi. Pasaules gals kā iekšēji nepieciešamās attīstības noslēgums, - lūk, kas ir dievu nāve; un tas nozīmē pēdējo, mīta ireliģisko redakciju: mācību par entropiju. Špenglera ieskatā entropija ir liecība pasaules neatgriezeniskumam, aplamībai uz pasauli lūkoties kā uz racionāli izzināmu objektu, vienmēr cenšoties visur saskatīt pilnību, noslēgtību, pabeigtību, iespējamību izmērīt, nosvērst, aprēķināt, izskaitļot u.tml.
   1.sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu, kas notiks 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. Ticības alkas izstums analītiskuma māniju. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir tikai noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti. Par zinātnes nāvi jau liecina tas, ka zinātne nevienam vairs nav notikums. Zinātne ar saviem atklājumiem ir pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas izpaužās ar vien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanā zinātnē. Tomēr vēl esot jāuzraksta par precīzo zinātņu morfoloģiju. Tajā ir jāparāda, kā visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas un ko tas viss nozīmē faustiskās kultūras biogrāfijā.



1.12. Makrokosms


   Tā saucas grāmatas 1.sējuma 3. nodaļa. Savukārt šīs nodaļas pirmā apakšnodaļa saucas „Pasaules ainas simbolika un telpas problēma”.
   Principā autors turpina izklāstīt savu metodoloģisko pieeju pasaules vēsturē, kura Špengleram pirmkārt un galvenokārt ir fizionomiska tipa vēsture, kas paplašinās līdz visaptverošas simbolikas idejai, kā viņš pats paskaidro. Viņa historiogrāfijas uzdevums esot izpētīt kādreiz dzīvas ainas iekšējo loģiku un formu. Autoru interesē tas metafizikas virziens, kurā visam, lai arī kas tas nebūtu, ir simboliska nozīme. Simboli ir juteklisko zīmju būtība – savā tapšanā pēdējā stadijā, nedalāmi un ar noteiktu nozīmi. Simboli ir īstenības zināma īpašība, kas ar savu iekšējo tiešumu jūtošiem cilvēkiem izsaka kaut ko tādu, ko nav iespējams izteikt racionālā (prāta) veidā.
   Špenglers izsakās par kosmisko simbolisko ietekmi uz cilvēkiem. Kosmisko simbolu piemērā viņš nosauc visdažādākās izpausmes – dorisko ornamentu, zemnieka mājas, ģimenes, cilvēku attiecību geštaltu, apģērbu, kulta rituālu u.c. Kosmiskās simbolikas kopīgi vienādā izjūta ir tas, kas apvieno ģimenes, šķiras, ciltis un kultūras. Tādējādi grāmatā būšot runa nevis par to, kas ir pasaule, bet par to, ko pasaule nozīmē tajā dzīvojošajam cilvēkam. Katrs cilvēks savā veidā pārdzīvo pasauli. Tāpēc eksistē tik daudzas pasaules, cik daudzi ir to pārdzīvotāji. Makrokosms ir īstenība kā visdažādāko simbolu kopums, kas attiecās uz konkrētu dvēseli. Viss, kas ir sastopams, ir simbols un liecina par konkrētas dvēseles pārdzīvojumu. Atsevišķo konkrēto dvēseļu pārdzīvojumu līdzība (t.i., komunikācija) ir iespējama tāpēc, ka pastāv ģimenes, ciltis, tautas, kultūras ar vienu valodu, reliģiju, mākslu, sadzīves noformējumu, zīmēm, formulām.
   Izskaidrojot simbolu būtību, Špenglers norāda uz simbolu statiskumu, nekustīgumu. Simboli apliecina tapušo, bet nevis tapšanu. Tā tas arī tajos gadījumos, ja simbols ir vienots ar tapšanas procesu.
   Simbols ir pakļauts telpas likumiem. Sastopami vienīgi jutekliski telpiski simboli. Piemērā Špenglers apskata nāvi kā simbolisku priekšstatu par kaut kādu nekustīgu telpu. Pastāv kaut kāda dziļa saistība starp nāvi un telpu kā noslēgumu, izbeigšanos un svešu pasauli.
   Otrā apakšnodaļa ir veltīta apolloniskai, faustiskai un maģiskai dvēselei. Špenglers tūlīt paskaidro viņa lietotos jēdzienus dvēseles atšķirību fiksācijai.
   Antīkās kultūras dvēseli, kurā jutekliski esošs atsevišķs ķermenis ir garuma ideāls tips, viņš sauks par apollonisko, bet tai pretējo dvēseli sauks par faustisko dvēseli, kuras presimbols ir izteikta neierobežoti bezgalīga telpa, bet „ķermenis” ir Rietumu kultūra, kura uzplauka reizē ar romāņu stila rašanos X gadsimtā.
   Špenglers nosauc abu dvēseļu vairākus pretstatus. Apolloniskajā kultūrā apolloniskais ir cilvēka kails ķermenis, faustiskajā kultūrā faustiskais ir fūgas māksla. Apolloniskais: mehānistiska statika, olimpisko dievu jutekliskie kulti, politiski izolētas grieķu pilsētas, Edipa nolemtība un falla simbols. Faustiskais: Galileja dinamika, katoliskā un protestantiskā dogmātika, baroka laikmeta lielās dinastijas ar to kabineta politiku, Lira liktenis un Madonas ideāls, tēli no Dantes Beatričes līdz Fausta beigām. Apolloniska ir glezniecība, kas iezīmē atsevišķu ķermeņu kontūras; faustiska ir glezniecība, kas savieno telpas ar gaismas un ēnu palīdzību. Apolloniskais ir grēka pastāvēšana, apzīmējot savu „Es” un nepazīstot iekšējās attīstības ideju un tātad arī iekšējo un ārējo vēsturi; faustiskais ir pastāvēšana, kas balstās uz dziļu apziņu un sevis novērošanu, memuāru, refleksiju, secinājumu un perspektīvu, sirdsapziņas ļoti personisko kultūru.
   Maģiskā dvēsele piemīt arābu kultūrai, kura ir „atmodusies” Augusta laikā ainavā starp Tigru un Nilu, Melno jūru un Dienvidarāviju ar savu algebru, astroloģiju un alķīmiju, mozaīkām un arabeskām, halifatiem un mošejām, svētām grāmatām persiešu, jūdu, kristietības, „pēcantīkajā” un maniheisma reliģijā.
   Špenglers pievēršās mākslas būtības skaidrojumam. Viņš saka, ka katra māksla ir ekspresijas valoda. Kultūras/mākslas pirmsākumos ekspresijai nav vajadzīgs liecinieks; proti, skatītājs, klausītājs. Visi dejo un dzied, nedomājot par klausītājiem un skatītājiem. Tikai augsti attīstītā kultūrā māksla sāk interesēties par lieciniekiem. Špenglers atsaucās uz Nīči, kurš norādīja uz mākslas visaugstāko liecinieku – Dievu.
   Mākslā sastopamo ekspresiju Špenglers iedala ornamentā un imitācijā. Tātad mākslas ekspresija var atspoguļoties ornamentā jeb imitācijā.
   Imitācija ir dabiskāka izpausme nekā ornaments. Imitācija aicina arī citus iesaistīties ekspresijā. Ornaments liecina par sava „Es” savdabības apziņu.
   Imitācija radās no kosmiskā noslēpumainā ritma. Dzīvā būtne izjūt sava mikrokosma zināmu atrautību no makrokosma, kuru gribas atdarināt – imitēt. Šī atrautība tiek gara izjūtās piepildīta ar imitāciju.
   Imitācijā dzīvā būtne pakļaujās dabas ritmam – dzīves plūsmai. Tas nenotiek ornamentā. Ornamentā ir sastopama pretestība dzīves plūsmai. Tas notiek ar motīviem, simboliem, īpašu valodu, kas nevienu un neko neatdarina. Atdarināšanas/imitācijas priekšmets var būt tikai atsevišķs liktenis. Piemēram, Dezdemonas, Antigones liktenis. Ornamentā/simbolā var aptvert vienīgi likteņa ideju. Piemēram, antīkā likteņa ideju doriskajā kolonnā. Atdarināšanai ir vajadzīgs talants. Ornamentam ir vajadzīgs talants un arī zināšanas.
   Ornamenta jēdzienu, ar ko Špenglers, noprotams, apzīmē individuālo māksliniecisko oriģinalitāti, radošo aktivitāti, izdomu, idejisko patstāvību, radošā gara unikālo raksturu, viņš attiecina uz savas koncepcijas galveno tēzi – kultūras norietu un pāreju civilizācijā. Iestājoties civilizācijas līmenim, ornaments izdziest un reizē ar to izdziest liela māksla vispār.
   Tāda pāreja ir katrā kultūrā un šo pāreju pārstāv klasicisms un romantika. Klasicisms apliecina nožēlu par ornamenta trūkumu; proti, noteikumu, likumu, tipu trūkumu. Romantika izpaužās sapņainā imitācijā. Arhitektūras stila vietā rodas arhitektūras gaume. Glezniecības paņēmieni, rakstnieka stils, vietējās un svešās formas mainās reizē ar modi. Nav iekšējā nepieciešamība. Nav vairāk „skolas”, jo katrs izvēlas motīvus kur pagadās. Māksla kļūst lietišķā māksla arhitektūrā, mūzikā, dzejā, drāmā. Rodas tēlotājas mākslas un literatūras formu bagātība, kuru izmanto ar gaumi, bet bez dziļas jēgas.
   Špenglers vēlas pierādīt savu tēzi, ka katrs liels vēsturiskais stils ir sakņojās makrokosmā – jebkuras lielas kultūras presimbolā. Stils ir tikai lielām kultūrām. Stila izveidē var konstatēt „pirms” posmu, „esošo” posmu un „pēc” posmu. Piemēram, ēģiptiešu pirmajā dinanstija vēl nevar saskatīt to stila pakāpi, ko var saskatīt trešajā dinastijā. Savukārt faustiskajos Rietumos stila veidošanās sākās neilgi pirms 1000. gada, kad uzreiz radās romāņu stils. Rietumu it kā atšķirīgajos stilos (romāņu, gotikas, Renesanses, baroka, rokoko) faktiski ir liela iekšējā kopība, ko, piemēram, ēģiptietis tūlīt saskatītu, bet ko nav spējīgs tik viegli saskatīt eiropietis.
   Špenglers raksturo lielā stila dvēseles drosmīgumu. Ēģiptiešu stils esot drosmīgas dvēseles apliecinājums. Ēģiptieši saskatīja sava stila stingrību un varenību, bet nekad to nepasvītroja. Viņi bija maksimāli izaicinoši, bet par to klusēja. Turpretī gotikā un barokā formu smagnējības pārvarēšana notiek apzināti un ir formu valodas apzināts motīvs. Šekspīra drāmās nepārtraukti tiek runāts par izmisīgo cīņu starp gribu un pasauli. Seno grieķu skulptūrās var sastapt cēlus žestus, ar ko izsacīja bezspēcību nāves priekšā. Senie grieķi lepojās ar savu spēju paciest dzīves grūtības. Tāds ir Odisejs, tāda ir kiniķu morāle, Epikurā, Diogēna filosofija. Kā saka Špenglers, tā ir pārģēbta gļēvulība bailēs no jebkādām grūtībām un atbildības, kas nebija ēģiptiešu dvēselei. Apolloniskais cilvēks faktiski izvairās no dzīves.
   Špenglers izsakās par stila lomu un tajā skaitā par stila lomu katra atsevišķa mākslinieka darbībā. Vispirms viņš saka, ka stili mainās. Tie pulsē un mainās tāpat kā cilvēka organisms, kuram ir sākums, lēna izaugsme, spožs sava kāpuma laiks un lēna atslābšana. Stilam nav nekā kopēja ar atsevišķu autoru personību. Gluži pretēji: stils rada mākslinieka tipu. Stils tāpat kā kultūra ir pirmfenomens. Tāpat kā dabu arī stilu izjūt dzīvais cilvēks. Kultūrā var būt tikai viens stils, kas nosaka mākslu, reliģiju, domāšanu un dzīves stilu. Kļūdaini ir romāņu, gotikas, baroka, rokoko, ampīra stilu uzskatīt par patstāvīgiem stiliem, bet nevis vienu Rietumu stilu. Špenglers tāpēc kritizē Rietumu mākslas zinātni, kura citu neko nedarot kā mākslīgi veido dažādu stilu uzskatījumus. Mākslas vēstures uzdevums ir uzrakstīt lielo stilu salīdzinošu biogrāfiju. No šiem lielajiem stiliem visi ir viena veida organismi ar dzīves izpausmju radniecīgu struktūru. Lielie stili ir tas maksokosms, kura izpēte vēl ir ļoti vāja. Mākslinieciskās formas var palīdzēt izprast kultūru dvēseli tās fizinomiskajā un simboliskajā izpaismē. Taču šī izpratne vēl ir ļoti nabadzīga. Špenglers piemērā plaši apskata dažādu kultūru dvēseles atspoguļošanos arhitektūrā.