1.9. Pasaules vēstures metafizika

  

   Špenglera epopejas pirmā sējuma otrā nodaļa veltīta pasaules vēstures problēmām. Nodaļa sastāv no divām daļām: „Fizionomija un sistemātika” un „Likteņa ideja un kauzalitātes princips”. Lielā mērā pasaules vēstures problēmas Špenglera interpretācijā ir metafiziska rakstura problēmas. Tas attiecas gan uz viņa apspriestajiem metodes jautājumiem, gan uz konkrēta vēsturiskā materiāla interpretāciju.

   Špenglers tūlīt paskaidro savas metodes elementu – distances nepieciešamību. Nodaļas pirmajos teikumos viņš priecājas par iespēju vēstures ainu ieskicēt bez novērotāja nejauši ieņemtās skatījuma vietas un saistības ar kaut kādu „laikmetīgumu”, kā arī ieinteresētās personas kvalitāti kultūrā, kuras reliģiskās, intelektuālās, politiskās un sociālās tendences viņu vilina izkārtot saistībā ar citu kultūru vēsturisko materiālu laika un telpas perspektīvā un tāpēc notikumiem uzspiežot virspusēju, bezatbildīgu un iekšēji svešu formu.

   Špengleram ir iegansts kritizēt vēsturniekus un pasvītrot savas pieejas zinātnisko novitāti. Viņš līdzšinējā historiogrāfiskajā darbībā saskata distances trūkumu. Visi, kuri rakstīja par vēsturi, uz to lūkojās no sava laika cilvēka viedokļa. Vēsturnieki lepojoties ar savu objektivitāti. Taču viņi paši neapzinās savu ierobežotību un savus aizspriedumus. Varot droši teikt, ka līdz šim (tātad līdz Špenglera dzīves laikam) vēsture nekad nav apskatīta faustiskajā stilā. Nav apskatīta skatījumā, kuram piemīt distances izjūta tik lielā mērā, lai pasaules vēstures kopējā ainā arī tagadni apskatītu kā kaut ko bezgalīgi tālu un svešu, kā zināmu periodu, kura nozīmība nekādi neizdalās uz pārējā fona bez autora iekšējās līdzdalības, kā to pieprasa praktiskā dzīve. Tā būtu distance, kura ļautu, Nīčes vārdiem sakot, saskatīt faktu „cilvēks” no milzīga attāluma, aptvert vienā redzējumā visas kultūras, ieskaitot savu kultūru.

   Pagaidām tāda distance esot ievērota tikai dabas izziņā, jo tajā tas ir daudz vieglāk panākams nekā vēstures izziņā. Vēstures atbrīvošana no vērotāja personiskajiem aizspriedumiem esot nākotnes uzdevums, un Špenglers to sola realizēt savā grāmatā.

   Taču mēdzot būt tik liels mirušā un sastingušā daudzums, ka nav iespējams visu aptvert zinātniski un nākas traktēt tikai kādu daļu. Tādā gadījumā skatījums uz vēsturi izvēršas pārdzīvojumā, ko var izklāstīt vienīgi ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Tas, kas Dantes garīgajā skatījumā bija pasaules liktenis, nevarēja tikt noformēts zinātniskā ceļā. Špenglers papildina, ka tas pats attiecās uz Faustu Gētes skatījumā.

   Atklājas senais strīds par vēstures iekšējo formu. Katrs cilvēks no viena un tā paša materiāla gūst atšķirīgu priekšstatu par veselumu, to iekrāsojot savās personiskajās krāsās. Dabu var traktēt zinātniski, bet par vēsturi ir jāraksta dzeja. Tā ironizē Špenglers. Vēsturi ir spējīgs pārdzīvot tas, kurš visu uztver kā topošu. Dabu ir spējīgs pārdzīvot tas, kurš to sadala kā tapušo un savā tapšanā pabeigtu lielumu.

   Katrā cilvēkā, katrā kultūrā, kultūras katrā stadijā var sastapt sākotnējo tieksmi dot priekšroku vienai no divām formām kā pasaules izpratnes ideālam. Rietumu cilvēks priekšroku dod vēsturiskajam. Antīkais cilvēks vēsturiskajam pievērsa mazāku uzmanību, priekšroku dodot nevis pagātnei un nākotnei, bet tagadnei. Rietumu cilvēks uz visu lūkojas no pagātnes un nākotnes viedokļa. Antīkajam cilvēkam tas viss, kas saistīts ar pagātni un nākotni, tūlīt pārvērtās mītā.

   Špenglers skaidro, ka katra pasaules veidojuma pamatā ir geštalts un likums. Tie ir divi galvenie elementi pasaules veidojumos. Jo stingrāk kādā pasaules ainā iezīmējas dabas īpašības, jo neierobežotāk tajā darbojās likums un skaitlis. Jo biežāk pasaule iemirdzas mūžam topošā tēlā, jo vairāk tā ir atsvešināta no skaitļu ietekmes tapšanas laikā. Gēte rakstīja, ka geštalts ir kaut kas kustīgs, topošs, pārejošs. Mācība par geštaltu ir mācība par pārvērtībām. Savukārt mācība par metamorfozēm (pārvērtībām) ir atslēga dabas dažādām izpausmēm. Špenglers zemsvītras piezīmē citē Gēti: „Ir pirmsfenomeni, kuru dievišķo vienkāršību mēs nedrīkstam iztraucēt un noniecināt”.

   Špenglers žēlojas par teoriju un hipotēžu spēju piepildīt un atbalstīt visu kvantitatīvo un formālistisko, bet vēsturiskajos pētījumos – hronoloģisko, kas ir pilnīgi svešs visam topošajam.

Hronoloģiskie skaitļi apzīmē tikai vienu reizi iespējamas izpausmes. Matemātikas skaitļi apzīmē neskaitāmas reizes iespējamas izpausmes. Hronoloģijā skaitļi kalpo vēsturei. Matemātikā skaitļi paši ir likums, kuru nākas atzīt.

   Špenglers vēl žēlojas par mehānistiskās domāšanas klātbūtni pasaules izpratnē, visu pārvēršot matemātiskā ierobežotībā, loģiskā nošķirtībā, kauzalitātē un likumos. Mehānistiskā domāšana cilvēces vēsturē izpaužās jau samērā agri. Jaunajos laikos tā ir nostiprinājusi savas pozīcijas. To veicināja Aristoteļa un Kanta loģika. Pretojās Platons un Gēte.

   Špenglers paskaidro dabas pasaules un vēstures pasaules atšķirības. Vēsturiskajiem iespaidiem ir svešs viss kvantitatīvais. Eksistē dabas zināšanas un zināšanas par cilvēkiem. Tātad – vēsture. Eksistē zinātniskā pieredze un dzīves pieredze. Pasaules visus iepazīšanas paņēmienus galu galā var uzskatīt par morfoloģiju. Mehānisko, telpisko morfoloģiju un zinātni, atklājot un sistematizējot dabas likumus un kauzālās attiecības, var saukt par sistemātiku. Organisko morfoloģiju, vēsturi un dzīvi, to visu, kas sevī nes virzību un likteni, var saukt par fizionomiju.

   Sistemātiskais pasaules skatījums, kā paskaidro Špenglers, aizvadītajos 100 gados ir sasniedzis savu virsotni. Fizionomisko skatījumu vēl tikai gaida tā panākumi. Pēc 100 gadiem visas zinātnes kļūs vienīgās kolosālās fizionomijas fragmenti visa cilvēciskā apguvē. Tā būs „pasaules vēstures morfoloģija”. Katrā zinātnē, katrā rakursā kā mērķī un kā materiālā cilvēks izstāsta pats sevi. Zinātniskā pieredze ir garīgā pašizziņa.

   Špenglers atgādina par grāmatā jau apskatīto matemātiku kā fizionomisku izpausmi. Matemātika ir dvēseles grēksūdze. Arī katrai vēsturei ir tāda pati nozīme kā atsevišķa cilvēka ārējam izskatam – augumam, sejas izteiksmei, stājai, gaitai. Ķermenis visās savās izpausmēs un ķermenī viss organiskais, topošais, pārejošais ir dvēseles atspoguļojums. Būt cilvēku pazinējam ir tas pats, kas būt kultūras, lielā stila cilvēces organisma, pazinējam, pazīstot kultūras mīmiku, valodu, rīcību tāpat kā pazīstot atsevišķa cilvēka mīmiku, valodu, rīcību.

   Špenglers saka, ka dabas iepazīšana var būt audzināšanas rezultāts. Taču vēstures zinātājs piedzimst. Viņš aptver un ietiecas ļaudīs un faktos ar vienu skatienu, ar vienu koncentrētu sajūtu, kuru nevar iemācīties, kura nepakļaujas nekādai ārējai iedarbībai un diezgan reti parādās visā savā spēcīgumā. Katrs var sadalīt, sakārtot, nošķirt, ņemot vērā iemeslu un sekas. Prāts, sistēma, jēdziens nogalina, iepazīstot kaut ko; pārvērš iepazīto sastingušā priekšmetā, kas ļauj sevi izmērīt un sadalīt.

   Vērošana, apcere apgaro. Tā sevī ietver individuālo un dzīvo, iekšēji izjusto vienotību. Poēzija un vēsturiskais pētījums ir radniecīgi. Mākslinieks, īsts vēsturnieks vēro, kā kaut kas top. Viņš no jauna pārdzīvo topošo novērotā priekšmeta īpašībās. Sistemātiķis, vienalga vai tas ir fiziķis, loģists, darvinists, iepazīstas ar to, kas ir tapis. Mākslinieka dvēsele līdzīgi kultūras dvēselei ir kaut kas, kas meklē paštapšanu, kaut kas vienots un pilnīgs, kā teica senāk – mikrokosmoss. Sistemātisks prāts, kas ir atsvešināts un abstrakts no jutekliskā,  pārstāv šauru un acumirklīgu parādību un pieder visnobriedušākajam kultūras stāvoklim.

   Grāmatas otrajā nodaļā Špenglers pirmo reizi skaidro kultūras pāreju civilizācijā. Kā zināms, šī pāreja ir viņa oriģināla ideja jeb koncepcija vai teorija.

   Katras kultūras pamatā ir tās iekšējais gars un spēja realizēt savu idejisko misiju. Kultūra rodas tad, kad no pirmsdvēseles bērnišķības mostas un noslāņojas liela dvēsele. Kultūra mirst pēc tam, kad šī dvēsele ir realizējusi visas savas iespējas tautu, valodu, ticējumu, mākslu, valstu, zinātņu veidā. Kad kultūra ir savu mērķi sasniegusi un tās ideja ir piepildījusies, kultūra negaidīti pārakmeņojas, atmirst, kultūras asinis sariet, spēki salūzt, un kultūra kļūst civilizācija. Kultūra kļūst līdzīga nokaltušam kokam (tēlaini salīdzina Špenglers), kas var gadu tūkstošiem stāvēt ar saviem novītušajiem zariem. Tas attiecas uz antīko kultūru un citām kultūrām. Kultūras pāreja civilizācijā notiek Eiropā. Zemsvītras piezīmē lasāms par kultūras „iekšējo destrukciju”.

   Špenglers atkārto atziņu par katras kultūras mūža pakāpienu kopību ar cilvēka mūža pakāpieniem. Katrai kultūrai tāpat kā katram cilvēkam ir bērnība, jaunība, briedums un vecums.

   Špenglers savā analīzē iekļauj habitusa jēdzienu, ar kuru raksturo ārējo izskatu, formu, veidu. Viņš saskata iespēju šo jēdzienu lietot ne tikai dabas parādību aprakstā, bet arī lielu vēsturisko organismu aprakstā. Piemēram, indiešu, ēģiptiešu, antīkās kultūras, vēstures vai garīguma aprakstā. Miglains iespaids par habitusu esot ietverts stila jēdzienā. Tāpēc atliek vienīgi to padziļināt, runājot par reliģisko, zinātnisko, politisko, sociālo, saimniecisko stilu kultūrā un vispār – dvēseles stilu.

   Špenglers vēlas izmantot vēl vienu jaunu un agrākajos vēsturiskajos pētījumos nelietotu jēdzienu. Runa ir par bioloģijā lietoto jēdzienu „homologi orgāni”. Tie ir augu orgāni, kuriem ir vienāda izcelsme un lielā mērā arī vienāda uzbūve, kaut arī tie ir dažādi pēc izskata un ar dažādām funkcijām.

   Špenglers minēto jēdzienu attiecina uz vēsturiskajām parādībām, kas sastopamas dažādās kultūrās un dažādos laikos. Taču parādības ir homoloģiskas. Viņš piemērā min antīko plastiku un Rietumu instrumentālo mūziku, ēģiptiešu 4.dinastijas piramīdas un gotiskās katedrāles. Špenglers vēlas pierādīt, ka dažādu kultūru reliģijas, mākslas, politikas, sabiedrības, saimnieciskās darbības, zinātnes izcilo darbu un izcilo formu iekšējā struktūra sakrīt un savā laikā rodas adekvātā situācijā katrā kultūrā. Katrai attiecīgās kultūras izcilai parādībai ir adekvātas izcilas parādības citos laikmetos un citās kultūrās. Piemērā tiek minēts Pitagors -Dekarts, Arhimet - Gauss, Poliklet - Bahs. Katrā kultūrā ir savs Reformācijas, puritānisma periods un pārejas periods civilizācijā.

   Teksta apakšnodaļā „Likteņa ideja un kauzalitātes princips” Špenglers vēlas pievērsties cilvēces vienai no senākajām un varenākajām pretējībām; proti, likteņa idejas un kauzalitātes principa pretējībai. Tūlīt tiek paskaidrots sekojošais: šīs pretējības dziļā un pasaules veidojošā nepieciešamība nekad neesot pa īstam atpazīta.

   Vispirms nākas saprast, ko vispār dvēsele nozīmē kā esamības ideja. Ja tas tiks saprasts, tad varēs saprast, kā esamības ideja atsaucas uz likteņa īstenumu un pati dzīve ir jāuztver kā kaut kas apzināti virzīts un liktenīgs. Taču ir skaidrs, ka minētos jautājumus var risināt tikai ar reliģijas un mākslas līdzekļiem, bet nevis ar jēdzieniem un pierādījumiem. Cilvēka dzīvē vesela rinda vārdu ir apņemti ar dziļu noslēpumainību. Šie vārdi var būt tikai simboli, bet nevis jēdzieni. Tādi vārdi ir „nolemtība”, „liktenis”, „nejaušība”, „apstākļu sakritība”. Likteņa idejai ir vajadzīga dzīves pieredze, bet nevis zinātnes pieredze. Katrā dzīvē ir organiskā loģika – instinktīva, sapņaini patiesa. Tā ir pretēja neorganiskajai loģikai – izpratnes loģikai. Šī loģika klusē, tiekoties ar vārdiem „cerība”, „laime”, „vilšanās”, „nožēla”, „uzticība”, „stūrgalvība”.

   Kauzalitāte ir kaut kas saprātīgs, likumsakarīgs, skaļi izteicams, cilvēku sapratnes pazīme. Turpretī „liktenis” ir vārds, kurā nevar saskatīt iekšējo īstenumu. Kauzalitātes būtība izpaužas fiziskā vai teorētiski izzināmā sistēmā, skaitļos, jēdzienu analīzē. Likteņa ideju var vienīgi paziņot mākslinieks ar portreta, traģēdijas, mūzikas starpniecību.

   Īsta vēsture ir apvīta ar likteni, bet tā nepakļaujas likumiem. Var nojaust nākotni un var būt redzējums, kas dziļi ietiecas nākotnes noslēpumos, taču aprēķināt nākotni nav iespējams. Fizionomijas aktā atveidotajā sejā var izlasīt visu dzīvi, bet kāda laikmeta ainavā var saskatīt tautu visu likteni. To nekad nevar sniegt visvisādi „cēloņi” un „sekas”.

   Špenglera pārliecībā kauzalitātei nav nekā kopēja ar laiku.  Rietumu fizikas katrā formulā „kā” būtiski atšķiras no „kad” un „cik ilgi”. Kauzālās sakarības iezīmējas ar to, „kas” notiek, bet nevis ar to, „kad” notiek. Telpa ir pretrunā ar laiku, kaut gan laiks ir pirmreizīgais un ietilpst telpā kā kaut kas ievērojami dziļāks. Tāda pati pirmreizība ir arī liktenis. Mums vispirms ir likteņa ideja un tikai pēc tam kauzalitātes princips, kurš ir radies, baidoties no dzīves gala, no likteņa varas. Kauzalitātes princips ir cilvēcē radies vēlāk, ienīstot likteņa varu un nesaprotamo. „Tīrais prāts” noraida to visu, kas ir iespējams ārpus tā. Te slēpjas mūžsenās nesaskaņas starp stingru domāšanu un mākslu. Cilvēks, līdzīgs Kantam, vienmēr jutīs savu pārākumu, sevi salīdzinot ar Bethovenu tāpat kā pieaugušais ar bērnu. Teleoloģija ir likteņa karikatūra. To, ko Dante sajuta kā nolemtību, zinātnieks pārvērš dzīves mērķī. Likteņa ideja aptver pasaules vēstures visu ainu, bet kauzalitāte norobežo lietas, īpašības, attiecības.

   Špenglers atsevišķi analizē laika problēmu. Laiks vienmēr attiecas uz kaut ko personisku; uz to, ko jau esam raksturojuši kā savu personisko tāpēc, ka iekšējās izjūtās tas kontrastē ar kaut ko svešu. Laika problēma un likteņa problēma, skaidro Špenglers, vienmēr tiek apskatīta no sistemātikas viedokļa, tādējādi apliecinot pilnīgu neizpratni. Vissliktākais ir tas, ka neņem vērā virzību. Visam dzīvajam piemīt „dzīve”, virzība, kustība. Taču laiks ir kaut kas nesaprotams. Telpa ir jēdziens. Laiks tāds nav. Laiks dod mājienu par kaut ko neparastu.

   Kā saka Špenglers, pirmatnējais cilvēks nepazina vārdu „laiks”, jo viņam neko nevajadzēja pretstatīt kaut kam citam. Viņam bija laiks, bet viņš par to neko nezināja. Dzīvojot mēs visi apzināmies tikai telpu, bet nevis laiku. Telpa eksistē pasaulē un eksistē mūsu izjūtās. Par laiku mēs varam vienīgi domāt. Mēs to radām kā priekšstatu vai jēdzienu.

   Špenglers laika izpratni saista ar cilvēciskās un kultūras attīstības pakāpi. Zināšanas par laiku virzas reizē ar zināšanām par dzīvi – galvenokārt par nāvi. Reizē ar laika izpratni radās izpratne par visu kā pārejošo, mainīgo u.tml. Taču iespēja laiku izprast vienīgi apziņā veicina laika saistīšanu ar telpu, veidojot it kā paralēlu jaunu telpu. Špenglers žēlojas par Kantu, kurš klusēja par laika jēdzienu un kura sistēmā vispār neietilpst pagātne un nākotne.

   Katrai kultūrai ir sava likteņa ideja. Tas ir tāpēc, ka no vienas puses kultūra ir pirmsfenomens, bet liktenis ir esamības organiska loģika. Tāpēc katrai kultūrai ir savs liktenis. Katra kultūra ir vienas vienīgas savdabīgas dvēseles esamība un geštalts. Katrai kultūrai piemīt individuāls skatījums uz pasauli un individuāls pasaules izziņas veids, redzot un izzinot pasauli. Katrai kultūrai tāpat kā katram cilvēkam ir savs vēstures tips, kura ainā un stilā viņš apcer, jūt un pārdzīvo vispārējo un personisko, iekšējo un ārējo, vispasaules vēsturisko tapšanu un savu biogrāfisko tapšanu. Rietumu cilvēka autobigrāfiskā noslieksme, kas parādās jau gotikas laikmetā kā slepenas grēksūdzes simbols, bija pilnīgi sveša antīkā laikmeta cilvēkam. Antīkajā dvēselē nebija vēstures visaktuālākais orgāns – atmiņa, kas vienmēr saglabā personisko ainu, pēc tam nacionālo un vispasaules vēsturisko pagātni un savas, bet ne tikai savas, iekšējās dzīves gaitu.

   Tas pats attiecas uz nejaušo un liktenīgo. Starp nejaušo un liktenīgo it kā nepastāv nekādas atšķirības. Špenglera ieskatā atšķirību katrā gadījumā nosaka cilvēks, kurš pārdzīvo attiecīgo materiālu. Atšķirības noteikšana ir viens no svarīgākajiem pārdzīvojumiem gan atsevišķā cilvēkā, gan visā kultūrā. Šajos pārdzīvojumos apklust jebkura zinātniskā pieredze, jebkurš zinātniskais pieņēmums, jebkura definīcija. Pārdzīvot liktenīgo un nejaušo var tikai iekšēji un tikai ar jūtām bez jebkādas kauzalitātes konstatējumiem.

   Kā raksta Špenglers, pasaules notikumu virspusē valda neparedzētais. Tas pielīp katram notikumam, katram atsevišķam lēmumam, katrai atsevišķai personībai. Piemērā viņš kā pirmo min Muhamedu, pēc kura parādīšanās neviens neparedzēja islama vētru; neviens pēc Robespjēra krišanas neparedzēja Napoleonu. Katrs mēģinājums racionālistiski izprast, vai attiecīgā parādība ir nejaušība jeb liktenis, noslēdzas absurdi.

   Nejaušības traģiķis bija Šekspīrs. Viņa darbos atspoguļojas Rietumu traģikas jēga, kas reizē ir Rietumu vēstures idejas un Kanta nesaprastā „laika” atspoguļojums. Nejaušā politiskā situācija „Hamletā” un karaļa noslepkavošana pārsteidz ar savu nejaušību. Neviens par to nav padomājis, lasot Šekspīra darbus. Kā ironizē Špenglers, visus interesē tikai morālā kauzalitāte, saistība starp „vainu” un „atriebību”. Nejaušības dziļumu daiļdarbā var iznīcināt ar iemeslu un seku sistēmas sadomātību, kauzalitātes klātbūtni garīgajos konfliktos, kad nejaušības vietā ir „problēma”.

   Rietumu cilvēku nejaušības traktējums bija pilnīgi svešs antīkajai pasaules izjūtai un antīkajai drāmai. Rietumu cilvēkiem liktenis un nejaušs gadījums ir krasi pretējas izpausmes. Rietumu cilvēkiem vēsture ir milzīgu sakarību un saistību vēsture. Savukārt antīkā vēsture ir anekdotiska vēsture, kā saka Špenglers. Tā ir nejaušību virkne gan katra cilvēka biogrāfijā, gan Heredota sagatavotajā vēsturē. Grieķim nekad nevarēja ienākt prātā, ka vēsturiskajai attīstībai ir kaut kāds mērķis. Rietumu cilvēks visur saskata loģiskumu, kaut gan, kā paskaidro Špenglers, diena nav nakts iemesls, jaunība nav vecuma iemesls. Taču ļaudis tic vēsturiskajiem likumiem un racionālajiem skaidrojumiem. Racionālistiskā historiogrāfija tiecas noskaidrot tikai iemeslu kā viena faktu grupa (sociālo, reliģisko, ētisko u.c.) ietekmē citas faktu grupas. Rietumu literāti tiecas savu tēlu rīcību motivēt. Tas nozīmē – rīcībai piešķirt kauzālu izcelsmi.

1.8. Kultūras jēdziens

   Epopejas ievadā Špenglers atzīst kultūras izpratnes svarīgumu. Viņaprāt, lai aplūkotu Rietumu kultūras stāvokli, vispirms ir nepieciešams noskaidrot, kas ir kultūra un kāda ir tās attieksme pret reālo vēsturi, dzīvi, dvēseli, dabu, garu. Jāzina, kādās formās kultūra atklājas un kādā mērā šīs formas (tautas, valodas, laikmeti, kaujas, idejas, valstis, dievi, māksla, mākslas darbi, zinātne, tiesiskās attiecības, saimnieciskās darbības formas, ievērojami cilvēki, ievērojami notikumi) ir simboli un vai šos simbolus var izskaidrot.

   Kultūrā Špenglers nenodala tradicionāli triviālās divas puses – garīgo kultūru un materiālo kultūru. Viņa ieskatā kultūra ir vienots veselums, kurā ietilpst gan garīgā sfēra, gan materiālā sfēra. Grāmatā tiek rakstīts par „prasimboliem”, kuri aptver kulturā visus elementus, kaut gan šie „prasimboli” paši tieši neizpaužas. Tātad ir runa par zināmiem transcendentāliem veidojumiem, kuri totāli pārklāj visu kultūru. Tādi veidojumi tātad var būt savdabīgs kopīgs gars, kopīga mentalitāte, identitātes pašapziņa, kultūras dvēsele. Špenglera ieskatā katras kultūras dvēsele ir unikāla. Katras kultūras mūžs ilgst apmēram 1000 gadus.  

   Špenglers nosauc kultūras formas (skat. iekavās pirmajā rindkopā). Viņu interesē kultūras formu potenciālais simboliskums un iespēja interpretēt šo simboliskumu. Tādējādi atsevišķi tiek nodalīts kultūras formu simboliskums. Kultūrā ne tik svarīgas ir reālās formas, bet gan šo formu simboliskums. Noprotams, ka ar kultūras formu simboliskumu autors domā garīgo auru. Viņš domā kultūras formās iemiesotās idejas un attiecīgo formu garīgo atbalsi cilvēku apziņā.

   Taču zināms nodalījums piemīt autora pieejai. Viņš atsevišķi nodala kultūras dzīvās formas un kultūras mirušās formas. Turklāt katras grupas iepazīšanai ir vajadzīga sava metodoloģija. Mirušajām formām der „matemātiskais likums”, bet dzīvajām formām der „analoģija”.

   Špenglers kultūras pagātnē saskata tipoloģisko atkārtošanos. Mēdz būt tipiska kopība gadsimtiem, laikmetiem, apstākļiem, personībām. Piemērā viņš atsaucās uz Napoleonu. Jebkurā sarunā par Napoleonu vienmēr atceras viņam tipiski līdzīgo Cēzaru, Aleksandru Lielo. Pats Napoleons saskatīja sava likteņa līdzību ar Kārli Lielo.

   Špenglers iesaka piesardzīgi izturēties pret analoģijām. Tām var nebūt, kā viņš saka, morfoloģiskā nozīme. Īpaši nepamatotas analoģijas piemīt tautiski romantiskajai gaumei, kura ir ievērojusi ārējās līdzības „ainās uz vēstures skatuves”. Visobjektīvāk analoģijas spēj izvirzīt matemātiķis. Divu diferenciālo vienādojumu iekšējo radniecību profāns nekad nespēj saskatīt. Špenglers studēja matemātiku. Viņam bija tiesības ģimnāzijā pasniegt matemātiku (arī dabas zinātnes, vēsturi un vācu valodu). Karens Svasjans raksta, ka Špenglera koncepcija ir ģimnāzijas matemātikas skolotāja koncepcija.

   Špenglera norādījums par matemātiķa priekšrocībām palīdz saprast matemātikas lomu kultūras mirušo formu analīzē. Matemātika, matemātiķis ir savdabīgs vēsturiskās objektivitātes/precizitātes garants. Matemātika, matemātiķis nodrošina adekvātu salīdzināšanas tehniku. Špenglera ieskatā līdzšinējie vēsturiskie salīdzinājumi balstās uz ļoti nepilnīgu tehniku. Valda nejauša ārējās līdzības saskatīšana, bet nevis instinkts un princips. Neviens vēl nav domājis par metodes nepieciešamību.

   Špenglera attieksme pret kultūru kā cilvēka „otro dabu” tagad ir zinātniskā norma. Kultūrā tiek iekļauts viss, ko radījis cilvēks savas dzīves nodrošināšanai un sociālajai pastāvēšanai. Varētu pat teikt, ka Špenglera kultūras interpretācija ir vienīgā pozitīvā tendence XX gadsimtā un XXI gadsimtā. Mūsdienu kultūras definīcija ir pozitīvs Špenglera mantojuma turpinājums. Tas nav saistīts ar „norietu”, ko nevar teikt par pašu Rietumu kultūru. Tādējādi situācija ir amizanta. Kultūras jēdziena izpratne ir pozitīvi attīstījusies, bet pati kultūra tuvojas savam „galam” – civilizācijas līmenim jeb jau to lielā mērā ir sasniegusi XXI gadsimta sākumā.

   Špengleram bija sveša viena apziņas nianse. Viņa apziņā nebija domas par savu piederību neattīstītai tautai ar aprobežotu prātu un ļoti nestabilu morāli, kas var liecināt vienīgi par šīs tautas kultūras mežonīgo līmeni un neatbilstību Eiropas faustiskajam garam. Špenglers nepiederēja tautai, kurai nav savas zinātnes, nav savas stingras morāles normu un vērtību sistēmas, un faktiski nav nekas savs nevienā garīgajā segmentā, par ko šo tautu varētu cienīt uz cilvēces kopējā fona.

   Špenglera metodē trūkst attieksmes pret kultūras mežonību. Nav atbildes uz jautājumu, kā izturēties pret mežonīgu kultūru, kādas ir mežonīgas kultūras attiecības ar civilizāciju. Vai mežonīga kultūra arī pāriet civilizācijā tāpat kā civilizācijā pāriet Rietumu augsti attīstītās kultūras? Loģika saka, ka tas nevar notikt. Civilizācijā pāriet tikai augsti attīstītas kultūras, kuras ir izsmēlušas savu kreatīvo potenciālu. Turpretī mežonīga kultūra pat vēl nav pa īstam sākusi realizēt savu potenciālu un varbūt arī nekad nenonāks augsti attīstītas kultūras statusā. Vārdu sakot, Špenglers neko nevar palīdzēt mežonīgas kultūras analītikā. Viņa metode tam nav piemērota. Eksistē atpalikušas tautas ar neattīstītu kultūru. Tās nav sasniegušas "kultūras" līmeni un visu laiku ir atradušās "civilizācijas" līmeni. Špenglers nesniedz atbildi, ko darīt ar tādām tautām un to kultūru.

   Kā zināms, mūsdienās atbildi sniedz kultūru relatīvisma teorija. Tā pret visām kultūrām izturas līdzvērtīgi.  Teorētiski abstrakti tas ir pieņemami. Taču tas nav pieņemami psiholoģiski reālajā dzīvē, kad ir iespējams salīdzināt tautas un  to kultūras, un šajā salīdzinājumā nav iespējams izvairīties no tādām gradācijām kā "mežoņi", "augsti attīstīti", "normāli" u.tml., nemaz nerunājot par pašapziņas drūmajām atziņām, ja tu piederi "mežoņiem". Kultūru relatīvisma teorija nevar būt mierinājums tiem, kuri katru dienu tiekas ar "savējo" mežonīgo stulbumu un zaglīgumu un tam visam līdzās vēro "citu" augstu intelektu un morālo stabilitāti.

   Špenglera grāmatā katra kultūra iet savu ceļu. Viņš apskata 8 t.s.augstās kultūras. Katrai no tām ir 4 etapi: dzimšana, jaunība, briedums, nāve. Nāve ir kultūras pārvēršanās civilizācijā. Mēs teiktu – degradācijā, deģenerācijā. Civilizācija ir neradošs, mirstošs esamības veids. Tajā valda stagnācija, attīstības deficīts. Ja kultūras ir dažādas, tad civilizācijas ir visas vienādas. Kultūra veicina un stiprina atšķirības. Civilizācija visu vienādo. Kultūrā vērtības ir radošums, patstāvība, savdabība, neatkārtojamība. Civilizācijā vērtības ir unifikācija, orģinalitātes trūkums.

   XX un XXI gadsimtā populārā globalizācijas tematika faktiski liecina par Rietumu nacionālo kultūru nonākšanu civilizācijas līmenī. Globalizācijas pamatā ir unifikācija, integrējot vienā veselumā vienādus komponentus. Globalizācija ir iespējama tikai tad, ja katra nacionālā kultūra atsakās no savas savdabības un atsakās no savas oriģinālās nākotnes. Nacionālo kultūru integrācija saskaņā ar globalizācijas teoriju var notikt tikai tad, ja nacionālā kultūra ir civilizācijas līmenī. Tā viegli iesaistās komunikācijā ar „svešajiem”. Ar to ir viegli komunicēt, jo nepastāv indiduālās pašapziņas gars. Civilizācijā valda zināma vispārcilvēciskā morāle, pret kuru kategoriski iebilda Špenglers. Viņš neatzina vispārcilvēciskus fenomenus.  

  

     

 

1.5. Metode un koncepcija

   Osvalds Špenglers ļoti skaudri apzinājās savas metodes neparastumu. Apzinājās metodes oriģinalitāti vēstures interpretācijā. Pie tam viņa izjūtas koncentrējās zināmā polemiskā pozā. Viņš plašajā ievadā emocionāli saspringti skaidro savu neparasto metodi, it kā atvairot oponentu iebildumus un atsacīšanos atzīt pieejas lietderību un piemērotību attiecīgā materiāla analīzē. Tāpēc ievada mērķis ir skaidrot metodi. Bet metodes skaidrojums tiek nepārtraukti papildināts ar cita rakstura skaidrojumu. Galvenokārt atsevišķu vēsturisko procesu skaidrojumu. Špenglera ieskatā tie ir procesi, kurus nemaz savādāk nav iespējams pareizi izprast. Šo procesu izpratnē vispiemērotākā ir viņa metode.

   Nav viegli lakoniski apzīmēt Špenglera metodi. Amizanti ir tas, ka Špenglera metodē ietilpst kritiska attieksme pret vēlēšanos lakoniski formulēt viņa (un ne tikai viņa) metodi. Tādējādi katram, kurš šodien vēlas lakoniski formulēt Špenglera metodi, nākas rēķināties ar patrona smīnu.

   Špenglera ieskatā „klasificēšanas” mānija ir civilizācijas pazīme. Ja tomēr uzdrošināmies runāt par Špenglera metodi, tad pašlaik formulējums būtu universāls mentālais antropomorfisms. Špenglers uz visu lūkojās no cilvēka mentalitātes viedokļa. Viņa pārliecībā cilvēka mentalitāte (plašāk kultūras mentalitāte) vijas cauri visam, ar ko cilvēks saskaras savā dzīvē. Cilvēka mentālais antropomorfisms universāli vijas cauri arhitektūrai, mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, matemātikai, fizikai, dabas zinātnēm, vēsturei, filosofijai, politikai, ekonomikai. Valda sociālās, mākslinieciskās, zinātniskās domas vienotība. Špenglera universālais mentālais antropomorfisms attiecās gan uz analīzes materiālu, gan analīzes autoru. Viena mentālā (psihiskā, domāšanas, apziņas) struktūra ir konstatējama attiecīgā laikmeta kultūrā; viena mentālā struktūra nosaka arī paša Špenglera domāšanas stilu, par ko, piemēram, liecina viņa attieksme pret „klasificēšanu”. Proti, neatzīstot jebkādu sausu, formālu, garīgi neizjustu, mākslīgi abstraktu, atrautu no dzīves, mehānistisku („antimentālu”) izturēšanos pret kultūru. Viņš atzīst vienīgi, ja tā drīkstam teikt, mentāli metafizisku pieeju pasaules izpratnē.

   Metodes oriģinalitāte un metodes iespējamā kritika ir atstājusi milzīgu ietekmi uz Špengleru. Viņš ir bijis spiests strādāt noteiktā paša izprovicētajā garīgajā atmosfērā. Tā ir tāda garīgā atmosfēra, kuras centrā ir nemitīga gatavība tikties ar kritiku un nemitīga gatavība atspēkot kritiku. Tā nav visai produktīva garīgā atmosfēra, jo nepārtraukti nākas domāt par citu personību attieksmi pret autora darbu. Tā ir tāda garīgā atmosfēra, kurā līdzdarbojās, tā teikt, trešā persona (potenciālā kritika), bet nav tikai divas personas – autors un viņa tēma/darbs.

   Noteikti jāņem vērā minētās garīgās atmosfēras dubulto iemeslu. Oriģināla ir ne tikai Špenglera metode, bet arī Rietumu kultūras un civilizācijas koncepcija. Šī koncepcija arī var izpelnīties pamatīgu kritiku. Koncepciju var pilnā mērā noraidīt. Špengleram ir sevi jāmobilizē sarunai ar profesionālajiem vēsturniekiem. Pie tam sevi jāmobilizē ļoti pamatīgi, jo viņš savā darbā neglaimo profesionālajiem vēsturniekiem. Viņš pret daudziem izturās ar atklātu izsmieklu par viņu maldīgajiem ieskatiem.

   Priekšvārdā pirmā sējuma pirmajam izdevumam 1917.gada decembrī Špenglers paskaidro grāmatas uzdevumu. Galvenais uzdevums ir vēstures filosofija. Taču tā apvienojās ar lielā laikmeta komentāriem. Par lielo laikmetu Špenglers dēvē vispasaules vēsturisko fāzi, kas sākās antīkajā periodā un pēc gadu tūkstošiem atrodas norieta stāvoklī. Špenglers saka, ka „mēs dzīvojam” šī norieta sākumā. To apstiprina daudzi notikumi.

   Savukārt 1922.gada decembrī sagatavotajā priekšvārdā jau ir runa par grāmatas satura izpratni. Autors norāda par nepieciešamību izprast viņa domu. Viņa domai var būt kaut kāda ietekme vienīgi tad, ja tā tiks izprasta. Pie tam autors atklāti pasaka, ka viņa darba izpratnei ir nepieciešama jauna paaudze ar iedzimtām izpratnes spējām. Skaidrs, ka tā jau ir samērā agresīva pozīcija.

   1922.gada priekšvārdā Špenglers uzsver to, ka viņa darbs ir pirmais mēģinājums, kurā var būt kļūdas un iekšējās pretrunas. Viņaprāt jebkurā dzīvā domāšanā tas ir iespējams. Ja kāds vēlas iedziļināties esamības visdziļākajā būtībā, tad tam ir jārēķinās ar kļūdām un domas pretrunām. Špenglers pēc šiem vārdiem aforistiski precizē, ka domātājs ir cilvēks, kurš ir aicināts simboliski atveidot laikmetu kā viņš to redz un saprot. Viņam nav citas iespējas. Viņš domā tā, kā viņam ir jādomā. Patiesais viņam galu galā ir tas, kas dzima kopā ar viņu kā viņa pasaules aina. Viņš to neizgudro, bet atklāj sevī. Viņš pats sevi dublē ar šo pasauli, izsakot to vārdos, noformējot savas personības jēgu kā mācību, kas ir nemainīga viņa dzīvei, jo tā ir identiska ar viņa dzīvi.  

   Priekšvārdā pirmo reizi paveras iespējas apjaust metodes kontūras.

   Darba disciplinārā identitāte ir vēstures filosofija. Tas atsaucās uz metodes izvēli. Metodei, kā tas pienākās filosofijā, ir jābalstās uz filosofa domāšanu. Filosofa subjektīvais skatījums ir savdabīgi identisks viņa atveidotajam ārējās pasaules materiālam.

   Vārdu sakot, metodes jēga ir garīgi metafiziskajā jomā – cilvēka esamības visdziļākajos slāņos. Metode sakņojās paša cilvēka garīgajā būtībā, viņa garīgās pasaules specifikā. Vēstures interpretācija notiek saskaņā ar filosofa visdziļāko garīgo izjūtu un tās diktēto attieksmi. Cita pieeja (metode) nav iespējama. Tas ir vienīgais ceļš laikmeta (vēsturiskā materiāla) atveidojumā. Laikmets tiek „izlaists” caur filosofa garīgo prizmu. Laikmeta patiesība ir patiesība priekš autora. Autors formē savu patiesību par laikmetu. Cita patiesība nemaz nav iespējama. Turklāt Špenglers izsaka cerību, ka viņa patiesība būs patiesība arī nākamā laikmeta vadošajiem prātiem, bet nevis patiesība priekš patiesības, patiesība kā pati par sevi, kas ir atrauta no „asins un vēstures” apstākļiem.

   Priekšvārdā Špenglers izsakās par formas izvēli, kas virzījās kopsolī ar vēlēšanos domām atrast atbilstošus faktus un valodisko ekspresiju. Formai bija jāatbilst domām, tajos izmantotajiem faktiem un to leksiskajai apstrādei. Tā ir forma, kura nekad neļauj sevi pabeigt, jo tikai nāve izbeidz pašu dzīvi. Tādējādi tiek pasvītrota formas (metodes) ciešā vienotība ar autora garīgo specifiku. Viss ir atkarīgs no autora cilvēciskās būtības. Metode ir pati dzīve, kuru izdzīvo autors. Metode ir autora dzīves organiska sastāvdaļa.

   Priekšvārdā, apkopojoši vērtējot savu grāmatu, Špenglers netieši pievēršās metodei. Viņa grāmatā esot viņa skatījuma tikai viena puse, tikai viens skatījums uz vēsturi, sava veida likteņa filosofiju, turklāt pirmo savā ziņā. Šajā skatījumā priekšmeti un attiecības ir jutekliski kopētas, bet nevis nomainītas ar jēdzieniskām rindām. Turklāt šis skatījums ir adresēts tikai tādiem lasītājiem, kuri ir spējīgi tādā pašā mērā pārdzīvot vārdisko skanējumu un tēlus kā pats autors tos ir pārdzīvojis.

   Špenglers tātad atkal izmanto iespēju klasificēt savas epopejas auditoriju. Viņš atsaucās uz kritikas apvainojumu pesimismā, ar kuru kritiķi vajā katru domu, kura ir domāta tikai rītdienas pētniekiem. Špenglers faktiski skaidri un gaiši atsakās no tagadnes lasītāju spējas uztvert viņa darbā sastopamās domas. Tas būs pa spēkam tikai nākamajai paaudzei. Pie tam viņš neesot rakstījis priekš tiem, kuri pārdomas par lietu būtību atzīst par pašām lietām. Tātad nespēj nošķirt autora attieksmi pret lietām no pašām lietām, par kurām autors izsaka savas pārdomas. Seko sava veida aforisms: tas, kurš ir aizņemts ar definīcijām, nepārzina likteņus. Špenglers paskaidro, ka izprast pasauli nozīmē viņa valodā nostāties pret pasauli. Būtiska ir dzīves drūmība, bet nevis dzīves jēdziens. Īstie lasītāji, kuri netiecās pēc definīcijām, bet tiecās pēc atklāta skatījuma uz dzīvi, ir Špenglera auditorija.

   Viņa aforistiskie izteikumi par definīciju spēju aizēnot dzīves būtību arī ļoti pamatīgi atklāj metodes garīgi metafizisko ievirzi. Definīcijas (tā acīmredzot ir vienā vārdā apzīmēta zinātnieku atsevišķās aprindās iecienītā terminoloģiskā ekvilibristika un dažādu faktu pašmērķīga sarindošana) patiešām var aizēnot reālo parādību un lietu būtību. Terminoloģija un fakti izvēršās pašmērķīgā sholastikā, kad neauglīgā prātošana nesniedz vajadzīgo izpratni par būtību.

   1922.gada decembra priekšvārdā Špenglers nosauc savus lielākos skolotājus – Gēti un Nīči. No Gētes viņš esot pārņēmis metodi, bet no Nīčes – jautājumu nostādni.

   Līdz šim šajā esejā izmantojām grāmatas divus priekšvārdus. Nelielie teksti rosina lielas pārdomas par filosofiskās domas, zinātniskās domas funkcionēšanu. Špenglers netieši pasaka galveno par radoši intelektuālajiem risinājumiem. Proti, viņš akcentē autora interešu prioritāti, autora domas atkarību no viņa dzīves pieredzes un dzīves vajadzībām. Autors no ārējās pasaules atlasa to materiālu, kas atbilst viņa iekšējām interesēm un vajadzībām. Autors izvēlās leksisko noformējumu saskaņā ar savu nepieciešamību.

   Ne reti nākās dzirdēt kritisku pārmetumu, ka autors mākslīgi izveido kaut kādu koncepciju un patvarīgi (mākslīgi) tai piemeklē empīrisko materiālu, kā arī vārdiskos formulējumus. Tādējādi autors kalpojot tikai sev, bet nevis patiesības noskaidrošanai. Viņa rīcība ir tendencioza un atrauta no īstenības.

   Špenglera skaidrojums parāda minētās kritikas aplamību. Patiesībā nekāda tendenciozitāte un atrautība no īstenības nepastāv. Špenglera (un visu pārējo) ceļš faktiski ir vienīgi iespējamais ceļš izziņas un interpretācijas procesā. Cits ceļš un tajā skaitā kritikas pieprasītais ceļš nav iespējams. Cita ceļa prasība ir demagoģija, kas sakņojās dziļā kognitīvajā nekompetencē.

   Ceļš ir tikai viens. Autors hipotētiski izvirza koncepciju, izmantojot agrāko savu pieredzi, izmantojot savas zināšanas, izlasīto kolēģu darbos. Liela loma noteikti ir viņa analītiskajai intuīcijai. Katrā īstā profesionālī ir sastopama analītiskā intuīcija. Tā ir profesijas sastāvdaļa un profesionāļa kritērijs. Analītiskā intuīcija, saprotams, nav visos profesionāļos attīstīta vienādā mērā. Tāpēc labākos panākumus parasti gūst tie cilvēki, kuriem ir augsti attīstīta analītiskā intuīcija.

   Kad ir hipotētiski izvirzīta koncepcija, autors cenšas to izvērst, pamatot, papildināt, ilustrēt. Neapšaubāmi, ka viņš izvēlās adekvātu materiālu. Viņš no īstenības izvēlās un izmanto vienīgi to materiālu, kas atbilst viņa koncepcijai.

   Šajā procesā galvenais ir koncepcija. Tā ir jauna, oriģināla, perspektīva. Spēj sniegt noteiktu ieguldījumu filosofijā, zinātnē. Koncepcija ir galvenais. Tas, ka materiāla izvēle ir pieskaņota koncepcijai, ir loģiski. Loģiski ir arī tas, ka autors izvēlās adekvātu terminoloģiju.

   Minēto procesu varu ilustrēt ar man vislabāk zināmo piemēru – manis paša pieredzi. Špenglera epopeju studēju jau nezin kuro reizi. Katru reizi atveru grāmatu, lai tajā iegūtu vielu savai jaunajai konstrukcijai/koncepcijai. Mainās konstrukcija/koncepcija, mainās atlasītā viela. Katru reizi tekstu lasu ar citādākām acīm. Tā tas notiek arī pašlaik. Primārais ir manas intereses par metodi un vēl dažiem momentiem. Saprotams, ka no teksta izvēlos tikai vajadzīgos fragmentus. Vispirms vajadzīgo atlasīju no priekšvārdiem. Tagad ir pienākusi kārta ievadam. Tēmas, konceptuālās pieejas, metodes izskaidrojums un pamatojums ir koncentrēts plašajā grāmatas ievadā.

   Ievadā jau pirmie teikumi skan diezgan pretenciozi; Špenglera darbs esot pirmais mēģinājums noteikt vēsturi. Viņš vēlējās izsekot kultūras likteni. Pie tam tādas kultūras likteni, kura pašlaik uz planētas vienīgā atrodas noslēguma procesā. Tā ir rietumeiropeiskā-amerikāniskā kultūra tās vēl nepabeigtajās stadijās.

   Tālāk autors uzdod vairākus jautājumus. To mērķis ir precizēt pirmo un galveno jautājumu: Vai eksistē vēstures loģika? Tiek jautāts, vai ārpus visam nejaušajam un uzskaitei neiespējamajiem atsevišķajiem notikumiem pastāv kaut kāda, tā teikt, cilvēces metafiziskā struktūra, kas ir principiāli neatkarīga no visa reāli sastopamā un faktiski ir visa reāli sastopamā radītāja. Vēsture ir cilvēciskās dzīves vēsture. Tajā summējās atsevišķo indivīdu dzīves. Tāpēc svarīgi būtu zināt, vai tādiem cilvēciskās dzīves jēdzieniem kā „piedzimšana”, „nāve”, „jaunība”, „vecums”, „mūža ilgums” ir kaut kāda stingra iekšējā jēga un vai šīs cilvēciskās dzīves biogrāfiskās preformas var izmantot vēstures aplūkojumā. Kā zināms, Špenglers pieder tiem filosofiem, kuri kultūru un civilizāciju vēsturē saskata tās pašas stadijas, kas ir konstatējamas cilvēka dzīvē – piedzimšana, bērnība, jaunība utt. Katrai kultūrai un civilizācijai tāpat kā cilvēkam piemīt noteiktas mūža stadijas.

   Ievada sākumā autors paskaidro, ka Rietumu noriets ir filosofiskā tēma. Taču esot nepieciešama jauna filosofija, kura spētu analizēt rietumeiropeisko garu, vispasaules vēstures morfoloģiju, „pasauli kā vēsturi”, kas ir pretstats „pasaulei kā dabai”. Pasauli kā vēsturi var uztvert divējādi – organiski vai mehānistiski, atšķirot geštaltu kopumu no likumu kopuma, tēlu un simbolu no formas un sistēmas, vienreizējo no pastāvīgi iespējamā. Špenglers dedzīgi kritizē „pragmātisko” pieeju vēsturei, saskatot vienīgi notikumu iemeslu un sekas. Pats galvenais ir nevis tas, ko izsaka vēsturiskie fakti, bet gan tas, kāda ir to jēga un kāda ir to rašanās jēga. Svarīga ir faktu garīgā jēga, kad fakts iegūst garīgumu. Vēsturiskajos notikumos svarīgi ir saskatīt likteņa loģiku un laika loģiku, kurā apvienojās laikmeta mitoloģiskā, reliģiskā un mākslinieciskā domāšana, kas faktiski ir vēstures būtība.

   Špenglera metodes izpratnei daudz var dot ievada pēdējā nodaļa. Tajā viņš atsaucās uz savām emocionālajām izjūtām, kādreiz agrāk gatavojot rakstu par aktuālajiem politiskajiem notikumiem. Viņš esot sapratis, ka tādā darbā ir nepieciešams iekļaut grandiozu materiālu. Pat visniecīgākais politiskais notikums ir vienots ar dažādiem citiem notikumiem, tendencēm, faktiem. Vārdu sakot, nākas sastapties ar materiāla totālu determinētību.

   Politisko problēmu nevar izskaidrot vienīgi pašas politikas kontekstā. Politiskās problēmas visdziļākie momenti var būt saistīti ar citām dzīves sfērām. Špenglers saka, ka var būt saistīti ar mākslu, attālām domām zinātnē un filosofijā.

   Katrā vēsturiskajā pasaules ainā pat visniecīgākā detaļa ir vienota ar visdziļāko tendenču summu. Nevienu vēstures fragmentu nevar pilnībā atspoguļot tikmēr, kamēr nav noskaidrots vispasaules vēstures noslēpums; respektīvi, organiski vienota un ar pareizu struktūru apveltīta augstākā cilvēciskā tipa vēstures noslēpums. Špenglers aizrāda, ka tas līdz šim nav ticis izdarīts.

   Taču viņam pašam ir kļuvis skaidrs par visdažādāko parādību saistību. Saistība var pastāvēt starp tēlotājas mākslas formām un kara formām, valsts pārvaldīšanas formām. Dziļa saistība var būt starp politiskajām un matemātiskajām struktūrām vienā un tajā pašā kultūrā, starp reliģiozajiem un tehniskajiem ieskatiem, starp matemātiku, mūziku, plastiku, starp saimnieciskajām un izziņas formām.

   Špenglers min vēl citus iekšējās saistības variantus, kurus viņš dēvē par „morfoloģiskās radniecības grupām”. Katra grupa simboliski attēlo īpašu cilvēka tipu vispasaules vēstures kopējā ainā un katrai grupai ir stingri simetriska uzbūve. Tādējādi šīs saistības perspektīva pirmo reizi atsedz vēstures patieso stilu.

   Ievada pedējā nodaļā Špenglers akcentē „lielo krīzi”. Viņam to palīdzēja saskatīt minētā vēsturisko notikumu iekšējā saistība. Tādā parādību determinētības kontekstā atklājās sāpīgas problēmas mākslā; atklājās tieksme apšaubīt zinātnes vērtību, redzama ir pilsētas uzvara pār zemniecību – dzimstības samazināšanās un bēgšana no ciema; redzama ir materiālisma, sociālisma, parlamentārisma krīze; redzamas ir cilvēka attieksmes negatīvās izmaiņas pret valsti. No otras puses ir redzami etnopsiholoģisko darbu masveidīgie uzplūdi; darbi ir veltīti mītiem un kultiem, mākslas, reliģijas, domāšanas pirmsākumiem, problēmām, kuras negaidīti sāka traktēt nevis ideoloģiski, bet morfoloģiski. Tāpēc, kā konstatē Špenglers, ir nepieciešams apkopojošs darbs, kurā tiktu vienā skatījumā aptvertas visas minētās problēmas un krīzes iezīmes. Krīzi saskatīja arī citi. Bet viņi to saskatīja tikai savu aplūkoto problēmu šaurā gaismā bez visaptverošas pieejas.

   Taču pats galvenais esot vēstures un dabas pretmeta atklāšana, ko veicināja skepticisms.  Tieši šī pretmeta atzīšana palīdz izprast vēstures būtību. Špenglers atkārto: cilvēks kā pasaules elements un iemiesotājs ir ne tikai dabas loceklis, bet ir arī vēstures – „otrā kosmosa” – loceklis. Līdz šim vēsturi apskatīja kā dabu – kā fiziķa objektu. Tika izplatīts viedoklis it kā cilvēciskā kultūra eksistē tāpat kā gravitācija vai elektrība ar vienām un tām pašām šo fizikālo parādību analīzes iespējām.

   Ievada noslēgumā Špenglers paskaidro savu ieceri. Lai īstenotu savu ieceri, nākas atrast zināmu filosofiju un tai piemērotu metodi vispasaules vēstures salīdzinošai morfoloģijai.

   Ievads ir rakstīts pēc grāmatas (abu sējumu) pabeigšanas. Tāpēc Špenglers var pastāstīt par grāmatas divām daļām (diviem sējumiem). Pirmā daļa (pirmais sējums) saucas „Geštalts un īstenība”. Tajā tiek ņemta vērā lielu kultūru formu valoda, tieksme nokļūt līdz kultūras izcelsmes saknēm un tādējādi iegūt pamatojumu zināmai simbolikai. Otrā daļa (otrais sējums) „Vispasaules vēsturiskās perspektīvas” balstās uz reālās dzīves faktiem un mēģina no cilvēces vēsturiskās prakses iegūt vēsturiskās pieredzes kvintesenci, balstoties uz kā „mums izdosies ņemt savās rokās mūsu nākotnes iekārtu”.

   Ievada pēdējos teikumos autors raksturo grāmatā pēc ievada publicētās tabulas. Tajās atspoguļojās pētījuma rezultātā iegūtais pārskats. Tabulas varot sniegt zināmu priekšstatu par jaunās metodes auglīgumu un nozīmību.

   Metodes (plašā nozīmē) skaidrojums ir lasāms ne tikai grāmatas priekšvārdos un ievadā. Ar metodes skaidrojumu sākās grāmatas pamatteksts – 1.sējuma 1.nodaļa. Tajā autors izvirza nepieciešamību raksturot jaunā nozīmē lietotos galvenos jēdzienus. Plaši tiek skaidrota atšķirība starp „esamību” un „rašanos”. Apziņā nākas nošķirt „rašanos” no tā, kas ir „radies”. Tāpēc nākas

ņemt vērā, ka tas, kas ir „radies”, vienmēr sevī ietver „rašanos”, bet nevis pretēji. Vēl tiek skaidrota autora izpratne par tādiem jēdzieniem kā „dvēsele” un „pasaule”, „dzīve” un „nāve”, „vēsture” un „daba”.

   Tiek skaidrots arī organisks skatījums (pasaules uzskats) uz pasauli un mehānistisks skatījums uz pasauli. Špenglers raksta, ka ne pirmatnējam cilvēkam, ne mazam bērnam nepiemīt abi minētie skatījuma veidi. Lai tie realizētos, nepieciešama valodas prasme. Pie tam ne tikai kaut kādas cilvēku valodas prasme, bet kultūras valodas prasme. Pirmatnējam cilvēkam kultūras valoda neeksistē. Mazam bērnam eksistē, bet viņam vēl nav pieejama kultūras valoda. Respektīvi, abiem neeksistē skaidra un precīza domāšana par pasauli. Eksistē vienīgi pirmssajūtas, bet nav īstas zināšanas par dabu un vēsturi, kuru mijsakarībā būtu iekļauta viņu esamība. Viņiem nav kultūras.

   Špenglera viedoklis ir ļoti svarīgs. Tajā var secināt kultūras („vēstures”) un dabas attiecības cilvēka dzīvē. Cilvēka dzīve rit divās vidēs – dabas vidē un kultūras („vēstures”) vidē. Tāds viedoklis dominē mūsdienu kulturoloģijā. Kultūra ir „otra daba”.

   Špenglers turpmākajos teikumos precizē savu attieksmi pret kultūru. Viņš nošķirot „iespējamo kultūru”  un „īsteno kultūru”; t.i., kultūru kā vispārējā vai individuālā esamības ideju un kultūru kā šīs idejas „miesu”, telpisku un pieejamu risinājumu summu: rīcības un noskaņojumu, reliģijas un valstu, mākslas un zinātnes, tautu un pilsētu, saimniecisko un sabiedrisko formu, valodu, tiesisko attiecību, tikumu, raksturu, sejas vaibstu un apģērbu. „Augstā vēsture”, kura ir tuvu radniecīga dzīvei un rašanās procesam, Špenglera izpratnē ir iespējamās kultūras piepildīšanās.

   Špenglers uzskata par nepieciešamu iepriekš teikto papildināt. Minēto attieksmi pret kultūru neesot iespējams nodot tālāk jēdzienu, definīciju un pierādījumu ceļā. Minētās attieksmes dziļāko saturu drīzāk nākas izjust, pārdzīvot. Starp pārdzīvojumu un izzināšanu, starp tiešo patiesīgumu, kas pieļauj dažāda veida intuīciju (atklāsmi, māksliniecisko jaunatklāsmi, dzīves pieredzi, Gētes „precīzo juteklisko fantāziju”), un saprāta pieredzes rezultātiem, un eksperimentālo tehniku pastāv reti pienācīgi novērtēta atšķirība. Pirmajam (tiešajam patiesīgumam) kalpo salīdzinājums, tēls, simbols. Otrajam (saprāta pieredzes rezultātiem) kalpo formula, likums, shēma. Rašanās procesu iespējams vienīgi pārdzīvot un izjust ar dziļu klusējošu izpratni.

   Tas attiecās arī uz tā saucamo cilvēku pazīšanu. Izprast vēsturi nozīmē būt laužu pazinējam šī vārda visaugstākajā nozīmē. To nevar sasniegt ar jēdzieniem, likumiem un vienādojumiem, visbeidzot – ar sistēmu. Vēstures vistīrākā aina tiek iekšēji pārdzīvota, tiek sasniegta kā geštalts un simbols, un beidzot tiek pārveidota mākslinieciskās un poētiskās koncepcijās. Špenglers atkal atsaucās uz Gēti: „dzīvā daba” ir vēsturiskā pasaules aina ar „bioloģisko horizontu”.

  

1.7. Vēstures izpratne

  

Piesakot savu darbošanos vēstures filosofijā un pie tam tādā vēstures filosofijā, kura ir sastopama pirmo reizi, kā arī akcentējot oriģinālo metodi, Špengleram nākas raksturot viņa attieksmi pret vēsturi. Tātad raksturot vēstures izpratni, kura automātiski iegūst savdabīgu nokrāsu. Ja viss viņa darbībā ir jauns un agrāk neredzēts, tad jauna un agrāk neredzēta ir arī vēstures izpratne. Ar savu vēstures izpratni viņš iepazīstina grāmatas ievadā.

   Vispirms viņš formulē agrāk nekad nesastaptu jautājumu. Tas ir šāds: priekš kuriem eksistē vēsture? Tas esot paradoksāls jautājums. Var tūlīt atbildēt, ka vēsture eksistē priekš katra cilvēka, jo katrs cilvēks ir vēstures loceklis.

   Tomēr pastāvot liela atšķirība vēstures uztverē. Var būt cilvēki, kuri dzīvo ar pastāvīgu apziņu, ka viņu dzīve ir daudz lielākas biogrāfijas elements. Tā ir biogrāfija, kas turpinās gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Tajā pašā laikā var būt cilvēki, kuri savu dzīvi uzlūko kā kaut ko noslēgtu un pabeigtu. Tādiem cilvēkiem acīmredzot neeksistē nekāda vispasaules vēsture; priekš viņiem nav „pasaule kā vēsture”. Tāpēc Špenglers jautā: bet ja nu ar tādu nevēsturisko garu dzīvo vesela nācija, vesela kultūra?

   Špenglers interesanti salīdzina vēsturisko pētījumu ar atsevišķa cilvēka dienasgrāmatu un autobiogrāfiju. Vēsturiskais pētījums kļūst līdzīgs abiem minētajiem autobiogrāfiskajiem žanriem tad, ja tajā ir iekļauta visu veidu psiholoģiski salīdzinošā analīze, salīdzinot tautas, laikmetus, tikumību. Tādā veidā atklājās visas kultūras dvēsele.

   Ievadā Špenglers plaši pretstata antīkā laikmeta cilvēku attieksmi pret pagātni un ēģiptiešu attieksmi pret pagātni. Senajiem ēģiptiešiem pagātnei bija milzīga loma. Turpretī antīkai kultūrai nebija atmiņas. Antīkā kultūra pagātni un nākotni pārvērta „tīrā tagadnē”, kas nozīmē laika (virziena) noliegšanu; proti, nepastāv laika detalizācija gados un gadsimtos, bet viss saplūst kaut kādā vienā masā bez periodiskās struktūras.

   Antīkajā sabiedrībā dominēja mirušo cilvēku kremācija. Špenglera ieskatā kremācija ir vēlēšanās noliegt jebkāda veida vēsturisko ilglaicību. Kremācija ir saistīta ar attieksmi pret atsevišķa cilvēka garīgās attīstības plastiskumu.

   Špenglers žēlojās par antīkās drāmas nevēlēšanos pievērsties īstiem vēsturiskajiem motīviem un cilvēka iekšējās attīstības tematikai. Antīkajā mākslā valdīja noraidoša attieksme pret portreta žanru. Antīkā māksla ilgu laiku pazina tikai vienu sižetu – mītu. Neviens no izcilajiem grieķiem neuzrakstīja atmiņas, kurās viņa garīgajā redzējumā būtu pastāstīts par pārdzīvoto laikmetu. Pat Sokrāts nepateica neko nozīmīgu par savu garīgo dzīvi. Tā vien liekas, ka antīkajā dvēselē nebija iespējams kaut kas tāds, kas iespējams Parcifāla, Hamleta, Vertera dvēselē. Platona darbos nav vērts meklēt pārdomas par viņa mācības virzību. Nav sastopamas atziņas par viņa atsevišķo darbu ģenētisko saistību. Rietumu garīgās vēstures aizsākuma etalons ir Dantes „Vita nuova”. Gētes darbi jau ir viena liela grēksūdze.

   Špenglers saskata būtisku atšķirību starp antīkā laikmeta cilvēku vēsturisko izjūtu un rietumeiropeisko cilvēku vēsturisko izjūtu. Atšķirība sakņojās mentalitātes dažādībā. Antīkā laikmeta cilvēku domāšana pret lietām izturējās kā lietām pašām par sevi tādā veidā, kādā tās pastāv īstenībā. Tās ir lietas kā lielumi ārpus laika – eksistē līdzās tagadnē. Turpretī rietumeiropeisko cilvēku domāšana uz lietām lūkojās to veidošanās un savstarpējās saistības aspektā. Lietas tiek skatītas kā funkcijas.

   Tāda domāšana atsaucās uz rietumeiropeisko cilvēku vēsturisko izjūtu. Tāda izjūta ir izņēmums, bet nevis likums. Vispasaules vēsture ir „mūsu pasaules aina”, bet nevis „cilvēces” aina. Grieķim neeksistēja pasaules veidošanās aina. Kad reiz aptumsīs Rietumu civilizācija, tad nekad vairs, iespējams, neradīsies tāda kultūra un tātad arī tāds cilvēciskais tips, kuram „vispasaules vēsture” bija esamības forma.

   Špenglers jautā: bet kas tad ir vispasaules vēsture? Neapšaubāmi tā esot formas izjūtas apliecinājums, iekšēji sakārtots priekšstats, zināms iekšējais postulāts. Vispasaules vēsture ir iekšējās dzīves sastāvdaļa, un tas vēl nenozīmē, ka tā saskan ar reālo formu. Cilvēkos mājo ilūzija par vispasaules vēsturi. Cilvēkiem liekas, ka viņi skaidri redz vēstures iekšējo formu.

   Vēsturiskās domāšanas neticami nabadzīga un bezjēdzīga shēma ir senā pasaule-viduslaiki-jaunie laiki. Šī shēma traucē Rietumu vēsturi saistīt ar citu civilizāciju vēsturi. Špenglers paskaidro, ka jēdzienu „viduslaiki” pirmo reizi lietoja 1667.gadā Leidenes profesors Gorns (komentāros viņš nosauc vēl vienu jēdziena autoru). „Viduslaiki” apzīmē teritoriju, kurā valdīja baznīcas latīņu valoda. Taču kristiānisms izplatījās arī Ķīnā un citur bez latīņu valodas. Tāpēc uz šo izplatību nav pieņemts attiecināt jēdzienu „viduslaiki”.

   Špenglers vēršās arī pret jēdzienu „Eiropa”, it kā paredzot eiropiešu identisko māniju XX gs. pēc II Pasaules kara, kad tika izveidota Eiropas Savienība. Jēdzienu „Eiropa” Špenglera ieskatā vajadzētu izsvītrot no vēstures. Neeksistē nekāds „eiropietis” kā vēsturiskais tips. Muļķīgi ir runāt par „eiropeisko senatni”. Rietumeiropieši jau sen dzīvo ar šo pašapmānīgo shēmu, kurā nekādi neiekļaujās citas kultūras un citas civilizācijas. Špenglers vēlas atmest maldīgo shēmu. Ievadā viņš sola savā grāmatā vecās shēmas vietā dot sistēmu, kurā antīkais un Rietumi kopā ar Indiju, Babiloni, Ķīnu, Ēģipti, arābu un meksikāņu kultūru ir atsevišķas veidojošās pasaules un kurām ir līdzvērtīgs stāvoklis vēstures kopējā ainā un kuras bieži pārspēj antīko kultūru ar savas dvēseles koncepcijas grandiozumu un lidojuma spēku.

   Špenglers izsmej jēdzienu „jaunie laiki”. Tas esot mākslīgi piekārts „senajiem laikiem” un „viduslaikiem”. Jēdziens „jaunie laiki” nepieļauj laika turpinājumu - dzīves turpmāko pagarinājumu. Sanāk, ka vēsture noslēdzas ar jaunajiem laikiem. Atvasinājums „visjaunākie laiki” ir smieklīgs. Kā zināms, mēs XXI gs. turpinām lietot jēdzienu „visjaunākie laiki”, galvenokārt domājot vēsturi no XX gadsimta.

   Špenglers neiesaka vēsturisko formu analizēt ar „programmas” palīdzību. Viņš citē Gēti: „Acīmredzot, dzīvē runa ir par dzīvi, bet nevis par kaut kādu tās rezultātu”. Tātad dzīvē primārais nav kaut kāda shēma un programma (rezultāts), bet pati dzīve.

   Ievadā ir runa par „cilvēces” mērķi. Špenglers kritiski atsaucās uz cilvēku māniju saskatīt savu izaugsmi un turpmāko attīstību. Cilvēki saprot, ka, piemēram, tūkstošgadīgs ozols vairs neturpina augt. Cilvēki dabā prot saskatīt noteiktu robežu. Viņi saprot, ka attiecīgā dabas parādība savā izaugsmē ir sasniegusi noteiktu robežu. Taču cilvēki šo robežu nespēj saskatīt savā dzīvē. „Cilvēcei” nav nekāds mērķis, nav nekāda ideja, nekāda plāna tāpat kā tas nav ozolam un citām dabas parādībām. „Cilvēce” ir zooloģisks jēdziens jeb tukšs vārds. Zemsvītras piezīmē Špenglers citē Gēti: „Cilvēce? Bet tā ir abstrakcija. Vienmēr dzīvoja tikai cilvēki, un dzīvos tikai cilvēki”.

   Ja atmetam tukšo „cilvēces” vārdu, tad atklājas reālo formu bagātība. Neiepriecinošās vispasaules vēstures lineārās ainas vietā atklājas, kā tēlaini saka Špenglers, daudzu spēcīgu kultūru izrāde un katrai no tām ir sava forma, sava ideja, savas kaislības, sava dzīve, izjūtas, griba un sava nāve. Redzamas ir uzplaukstošas kultūras un novecojošas kultūras, tautas, valodas, patiesības, dievi, ainavas. Tas ir redzams tāpat kā ir redzami veci ozoli un jauni ozoli, bet nav redzama nekāda novecojoša „cilvēce”. Katrai kultūrai ir savas pašizteiksmes iespējas, kuras piedzimst, uzplaukst, novīst un nekad neatkārtojas. Tādējādi Špenglers netieši atgādina par savu pieeju uz kultūras mūžu lūkoties tāpat kā uz cilvēka mūžu ar tā galvenajiem dzīves etapiem.

   Tagad, XXI gadsimtā, mēs esam lietas kursā, kāpēc Špenglers neatzina vēsturiskā progresa ideju, neatzina vēstures virzību uz lielāku pilnību, neatzina vēsturi kā cilvēku dzīves augšupeju. Tagad mēs zinām par „organisma” teorijas milzīgo ietekmi Eiropas intelektuālajās aprindās. „Organisma” teorija nozīmē visu salīdzināt ar dzīvo būtņu organismu un tā pastāvēšanas pamatstadijām: piedzimšanu, uzaugšanu, novecošanu un nāvi. Špenglers to attiecina uz kultūru, kuras nāve ir norietēšana civilizācijā. Eiropā XX gs. sākumā ar organismu salīdzināja visu: valodu, mītu, reliģiju, politiku, kultūru. Organisma teorija sastopama, piem., Ļ.Gumiļova kulturoloģiskajos risinājumos. Organisma teorijas aktualitāti nosaka vēsturiskā pieredze, jo kultūras patiešām vēsturiski pastāv saskaņā ar dzīvā organisma pastāvēšanas pamatstadijām.

1.6. Filosofijas klātbūtne

  

   Klasificējot sava darba piederību vēstures filosofijai un akcentējot sava darba unikālo stāvokli vēstures filosofijā, Špengleram nākas paskaidrot savu attieksmi gan pret vēsturi un gan pret filosofiju. To viņš dara grāmatas ievadā.

   Tā noslēguma daļā, 15. iedaļā, viņš cenšas noskaidrot „vispasaules vēstures morfoloģijas” attiecības ar filosofiju. Grāmatas lasītājs jau zina, ka apzīmējums „vispasaules vēstures morfoloģija” var attiekties vienīgi uz Špenglera pieeju vēsturei un viņa velmi aplūkot vēsturi kā morfoloģisko fenomenu.

   Nekavējoties tiek norādīts pats galvenais; proti, katrs īsts skatījums ir īsta filosofija jeb skudru darbs. Domāts ir filosofa-sistematizētāja smagais darbs, kas var sagādāt vilšanos. Filosofs domā, ka viņa smagajam darbam vienmēr visos turpmākajos laikmetos būs noteikta vērtība. Bet tā tas nav. Špenglers apbēdina, jo neesot mūžīgas vērtības. Katra doma dzīvo vēsturiskajā pasaulē un tāpēc tai ir pārejošs raksturs. Katrai domai ir tikai dzīves vērtība; tātad vērtība noteiktas dzīves laikā, bet nevis mūžīga vērtība. Katra filosofija ir tikai sava laikmeta apliecinājums, un nav divu laikmetu, kuros būtu divas vienādas filosofiskās intences.

   Filosofijā būtiski svarīgākais ir atkarīgs no cilvēka. Jo garīgi dziļāks ir cilvēks, jo īstāka ir viņa filosofija, kas kļūst līdzīga izcila mākslas darba iekšējai patiesībai. Tātad, kā redzams, filosofija ir kaut kas līdzīgs mākslinieciskajai darbībai, un filosofijas spēks tāpat kā mākslas spēks ir atkarīgs no autora personības dziļuma.

   Špenglers saka, ka nav nekas vieglāk kā tēlot filosofu: „Nav nekas vienkāršāk kā pamatot sistēmu uz domu neesamības fona”. Taču pat lieliskai domai nav nekādas vērtības, ja to izsaka stulbenis. Vienīgi dzīves nepieciešamība nosaka domas rangu.

   Špenglers kritizē jaunāko laiku visus filosofus nespējā izstrādāt apņēmīgu pozīciju dzīves īstenības jautājumos. Neviens no filosofiem neiedrošinājās vērsties pret politiku, tehnikas attīstību, sakaru līdzekļiem, tautsaimniecību un citiem svarīgiem īstenības aspektiem. Neviens no viņiem ne ar savu rīcību, ne drosmīgu domu neiedrošinājās apliecināt savu viedokli dzīves svarīgos jautājumos. Tāpat neviens no viņiem nekādā veidā neietekmēja matemātiku, fiziku, sabiedriski politiskās zinātnes, kā tas bija ar Kanta filosofiju. Špenglers nosauc daudzus piemērus no agrākajiem laikiem. Piemēram, Konfucijs bija ministrs, Pitagors organizēja politisko kustību, Gēte interesējās par Suecas un Panamas kanālu, nepieciešamības gadījumā būtu bijis gatavs vadīt valsti.

   Sava laika filosofijā Špenglers saskata dziļu provinciālismu un seklumu. Pie tam runa neesot par filosofijas saturu. Runa ir par attieksmi pret filosofiju. Visbēdīgākais esot tas, ka sabiedrībā nav redzams filosofijas iekšējās nepieciešamības simptoms, filosofijas radošums un simboliskā nozīmība. Tāpēc nākas jautāt, vai vispār tagad ir iespējama īsta filosofija. Tajā pašā laikā intelektuālā aktivitāte ir citās sfērās. Vienā otrā izgudrotājā, diplomātā un finansistā izpaužas lielāks filosofs nekā tajos cilvēkos, kuri nodarbojas, kā raksta Špenglers, ar eksperimentālo psiholoģiju.

   Špenglers norāda uz vienu likumsakarību. Filosofija laiku pa laikam panīkst noteiktos vēsturiskajos pakāpienos. Romieši impērijas periodā ienīda „aktierus”, „filosofus”. Impērijā nebija vietas mākslai un filosofijai, kura bija nobružāta, izsīkusi, bāla. Juridiskajam likumam bija lielāka autoritāte nekā visai tā laika lirikai un metafizikai. Impērija bija nonākusi noteiktā garīgajā stadijā, kad nav ne īstas mākslas, ne īstas filosofijas. Sabiedrība neciena mākslu un filosofiju. Tāpēc Špenglers ar interesi vēlas zināt, vai tāds pagrimums jau ir iestājies jeb vēl nav iestājies viņa laikmetā.

   Likumsakarība ir šāda; laikmets, kad izteiktas ekstensīvās darbības apstākļos nav nekāds pieprasījums augsti mākslinieciskai un metafiziskai produkcijai, lakoniski sakot, ireliģiozos apstākļos, ir pagrimuma laiks. Tālāk Špenglers poētiski paskaidro sekojošo. Viņš kvēli norāda, ka cilvēki nav vainīgi. Viņi neizvēlējās savu laikmetu. Cilvēku spēkos nav izmainīt to, ka viņi piedzimuši pilnvērtīgas civilizācijas pirmo salnu laikmetā, bet nevis spožas saules apspīdētā nobriedušā kultūrā Fidija vai Mocarta laikā.

   Špenglers cilvēkus aicina ņemt vērā nespēju izvēlēties sev labu laikmetu, labu likteni. Tas ir katram jāapzinās. Cilvēks var sevi mānīt, ka dzīvo labā laikmetā. Bet cilvēks nevar neko izmainīt. Viņam ir jādzīvo dotajā laikmetā.

   „Sistemātiskā filosofija” esot noslēgusies XVIII gs. beigās. Tai pabeigtu formu deva Kants. Pēc viņa sekoja specifiski pilsētnieciska, nevis spekulatīva, bet praktiska, ireliģioza, sabiedriski ētiska filosofija. Tas notika tāpat kā tas notika pēc Platona un Aristoteļa filosofijas. „Radošu dzīves spēku” savas domāšanas centrā pirmais izvirzīja Šopenhauers. Savukārt antīkajā laikmetā „dzīves” filosofijai pievērsās kiniķi, stoiķi, epikūrieši.

   Sava laika filosofijas perspektīvas Špenglers saskata vienīgi skepticismā, kas var kļūt par agrāk neredzētu metodi salīdzinošajā vēsturiskajā morfoloģijā. Nav grūti saprast, ka viņš domā pats sevi un savu darbošanos vēsturiskajā morfoloģijā.

   Antīkais skepticisms visu noliedza. Tagadējam skepticismam tas nav pieņemams. Tagadējā skepticismā jādominē vēsturiskumam. Vēsturiskums ir prasme uz visu lūkoties nosacīti un pret visām parādībām izturoties kā pret vēsturiski nosacītām parādībām. Tagadējais skepticisms rīkojās „fiziognomiski”. Hellēnisma laikmetā skepticisma filosofija ienāca kā filosofijas noliedzēja, saskatot filosofijas bezmērķību. Pretstatā tam Špenglers iesaka pret filosofijas vēsturi izturēties kā pret filosofijas pēdējo nopietno tēmu. Tāda izturēšanās tad arī būs skepse. Grieķis smaidīja par savas domāšanas pagātni, bet mēs, kā uzsver Špenglers, šo pagātni uztveram kā organismu.

   Kā paskaidro Špenglers, viņa grāmatā ir uzmetuma mēģinājums šai nākotnes „nefilosofiskajai filosofijai”, kas var būt pēdējā Rietumeiropā. Skepticisms ir civilizācijas tipiska izpausme. Skepticisms sagrauj iepriekšējās kultūras pasaules ainu. Ja agrākajā filosofijā ārējā īstenība bija izziņas produkts un iemesls ētiskiem vērtējumiem, tad skepticismā ārējā īstenība galvenokārt būs simbols. Vispasaules vēstures morfoloģija noteikti kļūst vispārēja simbolika. Špenglers atzīst, ka viņa filosofija ir Rietumu dvēseles apliecinājums civilizācijas stadijas laikā. Šī stadija nosaka viņa pasaules uzskata saturu, tā praktiskās sekas un nozīmības sfēru.

   Špenglers zemsvītras piezīmē ļoti augstu vērtē Gētes filosofiju, kas joprojām neieņem cienīgu vietu filosofijas vēsturē. Gēti pat neuzskata par filosofu. Špenglera pārliecībā Gēte salīdzinājumā ar Kantu ieņem tādu pašu vietu kā Platons salīdzinājumā ar Aristoteli. Gēte tāpat kā Platons pārstāv attīstības, rašanās filosofiju. Kants un Aristotelis pārstāv esošā, jau gatavā filosofiju. Te intuīcija ir pretstatīta analīzei. Špenglers citē Ekermana pierakstītos Gētes vārdus: „Dievišķais atrodas dzīvajā, bet nevis mirušajā; dievišķais ir tas, kas veidojas un pārveidojas, bet nevis tas, kas ir izveidojies un sastindzis. Tāpēc prātam savā tendencē uz dievišķīgo ir darīšana tikai ar to, kas veidojas un ar dzīvo, bet saprātam – ar to, kas jau ir izveidojies un sastindzis, lai to izmantotu”. Špenglers citātu radikāli komentē: „Šajos teikumos ir visa mana filosofija”.

   Visjaunākajā laikā (XXI gs. sākumā) bieži nākas lasīt par filosofijas vēstures galu, kas varot liecināt arī par filosofijas galu. Atziņa par filosofijas galu/apsīkšanu/izsmeltību ir loģiska Špenglera koncepcijas kontekstā.

   Taču, kā uzskata Karens Svasjans, filosofijas gals nebūt neliecina par filosofēšanas galu. Lieta ir tā, ka daudziem mūsdienu filosofiem nav „filosofijas izjūtas orgāna” (K.Svasjans). Tāpat kā var nebūt muzikālā dzirde var nebūt arī „filosofijas izjūtas orgāns” – filosofiskā dzirde. Kā skaidro Karens Svasjans, kurš ir uzrakstījis neparasti analītisku grāmatu par Eiropas zinātnes virzību no pirmssākumiem gandrīz līdz mūsdienām, filosofijas vēsture jau no paša sākuma ir vēlējusies līdzināties vēsturei. Filosofijas paraugs bija dažādas vēstures – izglītības vēsture, pilsētu un valstu vēsture, Romas impērijas vēsture, literatūras vēsture, mākslas vēsture u.tml. Jaunajos laikos vēstures rakstīšana kļuva savdabīgs fantoms ar saviem iekšējiem spēles noteikumiem, galvenajiem varoņiem un margināliem atkritējiem, kuri atsacījās ievērot attiecīgās vēstures kanonus. XVII-XVIII gs. rakstīja arī putnu, augu, karaļu un pasaules vēsturi. Vēstures autoru entuziasmisms bija neapvaldāms, taču tā tas nevarēja turpināties mūžīgi. XVIII gs. radās t.s. kritiskā filosofija, kas pārskatīja filosofijas vēstures entuziastu darbību. Kritiskā filosofija netiecās nodarboties ar faktiem, bet pievērsās faktu sākotnei, idejiskajiem avotiem un pamatbūtībai, lai atbildētu uz jautājumu par attiecīgo faktu iespējamību. Kristiskā filosofija pirmām kārtām interesējās par pašas vēstures būtību. Tātad par jautājumu, kas vispār ir vēsture. Filosofijas vēsture ir filosofisko skolu, virzienu, atsevišķu filosofu mantojuma vēsture. Tomēr aktuāls ir jautājums, vai filosofijas vēsture ir jāizklāsta kā vēsture jeb izklāstam ir jālīdzinās filosofiskam darbam, proti, jābūt filosofiskam.

   Karens Svasjans uzskata, ka filosofam, rakstot filosofijas vēsturi, ir jāapraksta viss materiāls „no sevis” – kā savu dzīvi. To parasti negrib pieļaut zinātnes administrācija (universitāšu t.s. akadēmiskās aprindas) . Tā negrib pieļaut, ka filosofs balstās uz savu garīgo pieredzi un ar tās starpniecību traktē parādības. Filosofijas vēsturei ir jābūt problēmu vēsturei un nevis hronoloģiskā secībā, bet gan individuāli unikālā veidā – kā patstāvīga problēma. Filosofijas vēstures ideāls ir darbs, kurā atspoguļojas filosofisko problēmu liktenis no pirmssokrātiskā laikmeta līdz mūsdienām. Filosofiskās pagātnes daudzveidībā ir svarīgi saskatīt individuālo un par to filosofēt filosofijas vēsturē.

   Karens Svasjans atsaucās uz Rūdolfa Šteinera koncepciju par filosofiju un filosofijas vēsturi. R.Šteiners uzskatīja, ka filosofija ir milzīgs monologs, kuru realizē cilvēciskā pašapziņa, lai saprastu pati sevi un reizē arī apkārtējo pasauli. Savukārt filosofijas vēsturnieks faktiski kļūst nevis par cita filosofa atziņu pārstāstītāju, bet gan šo atziņu līdzautoru, redaktoru, sludinātāju, grēksūdzes uzklausītāju. Filosofijas vēsturniekam ir jātiecās nevis „fotogrāfēt” filosofiskās idejas un tādējādi tās prezentēt gatavā veidā, bet gan iedziļināties ideju cilvēciskajā izcelsmē, būt garīgi kopā ar šīm idejām, būt līdzās to virzības kolīzijās.